pēdējā laikā prātā arvien biežāk rosās doma par to, ka līdz ko pienāks jūnijs, tūlīt pat savākšu mantas un došos prom uz nīderlandi. vai kādu citu zemi. labāk jau nīderlandi. tikai baigi stulbi, ka jādodas vienai, tomēr es tur būšu viena (lai gan tas nav nekas jauns), bet tas varētu būt ļoti skumji. vai garlaicīgi. varbūt vienkārši jāiemācās labāk sadzīvot ar sevi. un tad prom

tu visticamāk iepazīsies ar kādu un nekur neaizbrauksi. un tas ir domāts tādā labā nozīmē. es gan jau kaut kādā mērā arī, varbūt ne iepazīšos, bet radīšu grupu vai palikšu noteiktu grupu sastāvos. bet varbūt tomēr nē, un mēs abi kaut kur brauksim, varbūt uz nīderlandi, bet tas nav īsti svarīgi. galvenais, ka prom.

es zinu tikai vienu, un tas ir - neuzticies jūnijam. un jūlijam. un nedod dies' augustam. vasara mani dzīvē ir piečakarējusi visvairāk. tāpēc man šķiet, ka man tas būtu kāds tumšāks gada mēnesis. tas gan arī nav svarīgi, man tikai patīk analizēt dažādus sīkumus, un es sev neliedzu to prieku, jo nevienu prieku sev nevajag sev liegt, hoho, pravietis es!

vēl tikko ievēroju vārdu, kas man ļoti nepatīk. "sadzīvot". kontekstā "sadzīvot ar sevi" vai "sadzīvot ar kādu". tā nav dzīvošana. tev jāiemācās dzīvot ar sevi. sadzīvošana ir temporārs risinājums permanentai problēmai (līdzīgi kā pašnāvība, taču maigāka). vajag, lai tev kāds parāda, kā var ļoti mīlēt sevi. es nezinu, vai to cilvēks var iemācīties vienatā.

varbūt man es esmu cilvēks, kuram ir jāapgāž šī teorija/varenais liktenis reiz tā lēmis, un nu man tas jādara vienatnē. kopumā jau sanāk mazs cikliskums un apļa deja, bēgšana un meklēšana, itin visa apiešana. varbūt tā ir vienkārši nakts, kas padara cilvēku bezspēcīgu un skumju. pašdestrukcija mazā mērā

tas noteikti nav liktenis. vismaz ne šajā gadījumā drīkst to piesaukt. cilvēki darbojas lēmumu līmenī. un cilvēki darbojas arī daudz smalkākā, neredzamākā līmenī, ko varētu nosaukt par sevis programmēšanu. izklausās mazliet ezotēriski, bet par šo teoriju esmu pārliecinājies, paanalizējot gandrīz jebkuru kaut cik pazīstamu cilvēku. būtībā to var reducēt, lai nav gari jāraksta, līdz vārdiem "cilvēks kaut kādā mērā var paredzēt/ietekmēt savu nākotni (vārdus "sava nākotne" uztverot ļoti plašā spektrā), analizējot savas domas (lai gan viņš to parasti neizdara, jo ir dumiķis)".

piemēram, ir tādi cilvēki, kuri sev iegalvo, ka ir neglīti, ka viņi citiem nepatīk, ka viņi ir savādi, jocīgi, ka visu mūžu būs vieni, un tā arī ir - šī noliegšana rada noteiktu mentālo stāvokli, kur arī rodas tā maģija - cilvēks tāds arī top, īsākā vai ilgākā laikā, ja neviens cits cilvēks nekonfrontēs minēto cilvēku par šo īpašo stāvokli, neradot pozitīvu iedīgli, kas minēto cilvēku tā teikt glābtu no mazliet neapskaužamas situācijas.
cilvēki ir dažādi. ir tādi, kas to sev iegalvo, bet kādā mirklī tam nenotic vai pārdomā, jo tā drīkst darīt (pārdomāt, mums vislaik ir jāpārdomā), vai kā tā, šis dzīves aspekts tiek aktivizēts, cilvēks vairs nav viens. dzīve daudzās tās sfērās ir sev iekodētu ekspektāciju un situācijanalīžu kopums, ko indivīds ir "izdomājis, domājot par to, kā dzīvē būs un kā bija", domājot par to ilgu laiku, uzrakstot to uz sienas un domājot par to ne tik ilgu laiku vai, nu, jā, domājot. cilvēks, domājot par sevi, ir tendēts sačakarēt sevi, jo pārsvarā neprot būt objektīvs sevis priekšā, jo viņam piemīt tendence būt kognitīvi aizspriedumainam) . tas varētu būt otrs secinājums.

tā gan var būt teorija, kas tev būtu jāapgāž, bet tā tomēr varētu būt arī skarba realitāte - ka cilvēki dažreiz dodas prom vienatā. bet visi zina, ka divatā ir jautrāk, un tad kāpēc nedoties prom kopā? atliek vien atrast cilvēku, kurš būtu pietiekoši patīkams ar savu klātbūtni vai arī vienkārši ļoti pakalpīgs un paklausīgs, un iecietīgs, ja tev būtu tā slimība, ko sauc par "nepatīkams raksturs vai kā tamlīdzīgi", un tad, iespējams, pie reizes novērtēt citus viņa vai viņas plusus, teiksim, estētisko/ētisko/fizisko/seksuālo/u.c. kategoriju jomā, jo, sasodīts, cilvēks cilvēku divatā taču var izmantot tik daudz jomās, īpaši jau pretēja dzimuma (vai braukt ar sava dzimuma pārstāvi gejiem un lesbietēm un cerēt). cilvēki ir tik interesanti, ja tā padomā. un tāpēc es mums abiem vēlu goodspeed, tumšais imperator, un lai tev šī nakts, iespējams, mazliet pašdestruktīva, tomēr ir viena no pēdējām, domājot par sevi kā par cilvēku nepareizā manierē. cilvēki ir tik ļoti tendēti uz sava izskata īpatnībām un to nolikšanu negatīvajā priekšplānā, ka mani nepārsteidz fakts, ka tajā pašā laikā viņi aizmiglo savu skatu uz to, cik daudz citu cilvēku ar līdzīgām īpatnībām ir kopā ar citiem cilvēkiem, izbaudot to un priecājoties par lietām. cilvēki, kuri ir klasiski estētiski un skaisti - arī tādus es, cilvēks, kam gan nav tādas klasiskas izpratnes par skaistumu, bet gan diezgan specifiskas definīcijas par dažāda tipa skaistumiem. es, piemēram, vizuāli principā obožaju tikai 1 tipu, bet, ja nav tas ((jo tas ir ekstra, ekstra rets tips, kas, šķiet, izslēdz visas brunetes un tumšmates)), tad man patīk noteiktu ķermeņa proporciju kombinācija, piem., sejas formas: deguna, lūpu, zoda, matu, ausu kombinācija tad ķermeņa: kakls, pleci, tā smalkā daļa zem pleciem, krūtis un tā tālāk uz leju; tad vēl miesas būves tips arī noteikti nosaka kaut ko, bet tas viss jau arvien mazāk, jo tuvujamies pašam galvenajam - cilvēkam savā būtībā, un tā laikam ir viņa mentālā puse, bet to laikam parasti visvairāk novērtēju, ja cilvēka izskats ir pakārtots cilvēka prātam - ja cilvēka personība un mani priekšstati par to "atbilst" cilvēka izskatam. man jau uznāca miegs, and those hits from the bong are wearing off, tāpēc neskaidrošu, ko man nozīmē "atbilst". gan jau definīcijas atšķiras. tāpēc novēlu samērīgas (apzinoties iespējas, bet nelecot pārāk augstu) definīcijas un atbilstošu rīcības plānu (muļķīgs smaidiņa simbols, bet es tomēr pasmaidu, jo reit kad sanāk tik garš komentārs).

paldies. es tiešām ceru, ka tā bija pēdējā nakts šādos klejojumos