- 12/8/13 06:00 pm
-
Viss patiesībā ir tik ļoti kārtībā. Es zinu, ka man vajadzētu aizbraukt un neatgriezties uz ilgu laiku, bet man vajag kādu brāli vai māsu, ar ko to izdarītu. Vai muļķīgu mīlestību. It kā varētu tur, tālienē, atdoties narkotikām kaut vai vienatnē vai iepazīstot jaunus cilvēkus, bet tā ir visparedzamākā no dzīvēm. Narkomāni ir paredzami. Labi ja pāris procenti no viņiem būs patiešām interesanti varoņi. Pārsvarā tas viss ir vecais labais stāsts par problēmu risināšanu vai būšanu neīstajā vietā un neīstajā laikā. Esmu dzīvojis pārāk paredzamu dzīvi pēdējos 6 gadus, tāpēc tādi spriedelējumi. Es nevēlos pārmaiņas kā ledu, kas aizbērts aiz mana naktskrekla (iztēlojieties tādu). Iztēlojos pārmaiņas esam evolucionāras, stabili un varbūt pat lēni progresējošas, bet tas ir naivums, ko paužu ar šo iztēli. Jo pārmaiņas manī un manas dzīves pārmaiņas, ja uzmet aci manai vēsturei, nekad tādas nav bijušas. Tās vienmēr vairāk vai mazāk ir bijušas revolucionāras. Gan jau tā ir visiem.