pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

11/25/13 10:07 pm
19. gadsimta beigas un 20. gadsimts ir tas, kas man no vēstures (īpaši no militārās) interesē visvairāk, kā arī visvairāk derdz. Tā man riebjas, jo ai piemīt Apjoms. Un, ja ir Apjoms, tad ir viegli apmaldīties. Tas ir viens. Bet valstis, kas raksta vēsturi, tomēr novelk zināmas vadlīnijas - ceļu caur šo mežu. Un tas man arī riebjas, apzinoties, ka tā kā uzvarētāji raksta vēsturi, tad tā būs vienpusēja - tiek noklusētas ciešanas, gaļa, sakāves un viss pārējais, kas varētu izskatīties nesmuki. Tas ir otrs.

Bļin, riebjas, ka triviālā dzīve izbojā manu vēlmi vēstīt. Jādodas uz veikalu, kamēr tas vēl ir vaļā. Jāpaņem no Baibas Daigas ģitāra, kamēr tā vēl nav pārdota (gribu uzspēlēt dārgu akusteni). Un vispār ir pretīga pašsajūta, ka tu iesāc runāt par ko tādu, kas tevi ļoti interesē, bet tad tevi pārtrauc. Jūtos kā idiots (viens idiots teica, ka šajā teikumā nedrīkstētu izmantot vārdu "jūtos", tā vietā attiecīgi būtu jāliek "esmu", un nevis "kā", bet "esmu idiots").
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko