pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

11/24/13 09:56 pm
Kad pār pasauli gāja ņūmetāla vilnis, tad pasaule vēl bija jauna. Man tiešām ļoti patika Korn un Limp Bizkit. Pēdējā mazāk. Korn vienkārši bija ļoti atbilstoša manām tīņa emocijām. Tā kā es diezgan labi sapratu angļu val., es varēju perfekti personificēties ar liriku. Domāju, ka citi arī. Tā un tā, bet pasaule bija naiva tāpēc, ka cilvēki tiešām ļāvās patiesām emocijām, iegrimstot mūzikas veldzē. Tagad kaut kāds sūda revival indie rock, revival of post punk and revival of my grand grandmothers bony ass ir, vispirms, indivīda poza, brīžiem bezmazvai tāds kā pamatpostulāts viņa neapzināti niecīgajai un īsajai eksistencei (un līdz ar to pasaules eksistencei).

Uh, atvainojos, dienasgrāmatiņ, bet man tikko bišķi padaudz iegrieza, tāpēc...

Over and out.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko