pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

gļēvais liekulis
10/4/13 03:02 am
Vēl viena lieta, ko jau sen vēlējos piebilst cilvēkiem, kuriem jau krietnu laiku neesmu atbildējis uz epastiem. Lūk, manas hroniskās (uzrakstīju - horniskās) prokastrācijas (riebjas orģinālais vārds) dēļ es neesmu varējis saņemties un turpināt komunikāciju, ko, apzinoties, ka atrastos savā "veselais Ulvis" stadijā, ļoti, ļoti vēlētos turpināt kaut vai tādpēc, ka komunikācija (teiksim, tā pati vēstule - normāla kā diezgan tipiska, strukturēta, informējoša, analītiska, atklāsmju pilna) ir mani pamati. Tā rada un tur mani. Tā ir mana ģimene. Un man tās vairs nav.

Bet tas - mana nespēja jeb drīzāk mana nevēlēšanās - būtībā ir gļēvums, dažādu no manis atkarīgu lietu inducēts gļēvums. Bedres, ko roc pašam sev, gļēvums. Neskatīšanās acīs, jo tajās varēs redzēt pārāk daudz, gļēvums. Gļēvums, kā apmēri jau kopš vasaras sākuma ir tikai un vienīgi pieauguši. Es nespēju atzīt, ka tādu un tādu lietu dēļ neesmu spējīgs darīt to un to, un tas mani reizē dara niknu un reizē - bezspēcīgu. Tik bezspēcīgu, ka es nevaru vienkāršiem vārdiem paskaidrot, ka šoreiz esmu iebridis auzās nedaudz dziļāk, nekā parasti - tā, ka grūti saskatīt ceļu, pa ko esmu nācis uz šejieni. Tas lēni, lēni aizslīd tālēs, kaut kur aiz manis (pašsaprotami), tomēr reizē arī manā priekšā, jo tas ceļš ir viens. Šādiem ceļiem nav apvedceļu vai papildus ceļi, vai iespēja iet pa ceļmalu - viss notiek uz viena un tā paša ceļa, gribam to vai nē. Embrace it.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko