- par vēsturi, plakātiem un mītiņiem
- 3/16/13 04:12 pm
-
Apskatījos kaut kādas bildes TVNET'ā, kurās redzami, kādi cilvēki šodien pulcējās pie Pieminekļa. Viss izskatījās kā parasti, taču šoreiz pamanīju kaut ko ļoti smieklīgu un absurdu. Tie ir plakāti, ko turēja rokās kaut kādi tur stāvošie cilvēki, kuri beidzot dzīvē izjuta kaut kādu piepildījumu (mans minējums). Tie ir redzami bildēs nr: 25, 28, 29 un 38.
Es nesaprotu, par ko ir runa?! Otrais pasaules karš beidzās pirms faking 68 gadiem. Tas ir par 1 gadu vairāk, nekā vidējais latvieša (vīrieša) nāves vecums. Tie vecie džeki, kas bija redzami tur sapulcējušies - viņi ir veterāni štoļi? Pieskaitam to, ka karš ilga (noapaļosim) 6 gadus. Un tad pieskaitam vecumu, kādā teorētiski viņus varēja iesaukt dienestā: 16, 18 gadu vecumā? Man, godīgi sakot, nav ne jausmas. Tomēr: 68 + 6 + 16 (vai 18) = 90 vai 92 (labi, varbūt viņi sāka karot vēlāk, tāpēc, pieņemot, ka viņi to sāka darīt gadu pirms kara beigām, tad sanāk atņemt 5 gadus no rezultāta - attiecīgi viņiem ir minimums 85 vai 87, bet, ja viņi ir iesaukti kara sākumā, tad minimums 90 vai 92 gadi. It kā varētu būt, ka daļa no viņiem ir veterāni, jo tiešām varētu būt vismaz 85 gadus veci. Bet ko tur dara pārējie sirmgalvji, kuri ir dzimuši pēc kara?! Pišaties ka nahuj mājās. Piedodiet par manu valodu. Es vispār sākumā gribēju uzrakstīt par to, ka visi tie večuki ir lohi, jo visticamāk nemaz nav veterāni, bet formula mani pārliecināja, ka "ja nu varbūt tomēr".
Kāpēc es esmu tik skeptisks? Pirmkārt, tāpēc, ka viņi lielākoties ir deģenerāti. Jā, tu nepārlasījies. Labi, ja ne deģenerāti, tad vismaz sasodīti milzīgi stagnāti (kas ir gandrīz tas pats). Sasodīts, ir daudz aktuālākas problēmas, nekā vēstures pārrakstīšana atkal un atkal, un atkal. Kāda starpība, kurš ko izdarīja?! Mēs visi zinām, ka WWII prasīja desmitiem, līdz simtiem miljonu ne-militārpersonu dzīvību un ka visi "revolcuionārie" režīmī nežēlīgi izrēķinājās gan ar savu tautu, gan jebkuriem citiem pretiniekiem. Līdz ar to varam apgalvot, ka tas kaut kādā mērā ir skāris mūs visus. Bet kāpēc mēs neesam ielās un nestāvam tur, pie tā pieminekļa? Tāpēc, ka varbūt saprotam, ka tas viss ir galēji politizēts sūds - kārtējā pimpīša mērīšana starp Latvijā dzīvojošajiem krieviski runājošajiem un promaskaviskajiem valsts iedzīvotājiem un "latviešiem"? Vai arī tāpēc, ka mums ir apriebies drūzmēties starp veciem cilvēkiem? Apriebies tik ļoti, ka katru reizi, iekāpjot sabiedriskajā, kur gar tevi sāk berzēties resni pensionāri, tu klusiņām atver bikšupriekšu, izvelc savu pimpi un klusiņām sāc berzēties pretī. Frikcija tomēr ir sekss, vai ne? Un sekss ir labs (tāpēc mērķis šajā gadījumā attainso metodi).
Bet visskumjāk tur ir redzēt jaunus cilvēkus. Vai tos, ko dēvē par pieaugušajiem. Es saprotu, ka tevī ir milzīga pienākuma apziņa pret šo sūda valsti, kas tevi jau atkal un atkal, un atkal ir pievīlusi, bet vai tu nevarētu varbūt, nezinu, izlasīt kādu grāmatu par savu prātu un tā paradumiem un varbūt nākošgad ierasties ar asprātīgu plakātu, kas vēstītu nevis "nē Staļinam un Hitleram!", bet gan, piemēram, "WWII is so yesterday - let's all be friends today" vai arī kaut ko par to, cik ļoti Latvija kā valstisks un politisks veidojums šobrīd sūkā un ka koncentrēties uz to būtu daudz svarīgāk par gandrīz 2/3 gadsimta senu notikumu pieminēšanu. Kāds idiots no zāles varbūt anonīmi nokliegsies, ka "vēsturi nedrīkst aizmirst". Bet citi būs paspējuši viņu apklusināt ar dūrēm un spērieniem par to stulbumu, ko viņš iemieso savā būtībā. Vēsturi ir jāzina. Un jāatceras. Bet par to nav jādiršas. It sevišķi jau tad, ja apzinamies, ka katra valsts uz pasaules saviem skolēniem māca atbilstoši tai "uzlabotu" vēsturi ar mērķi padarīt skolēnu par cīņas sugas sunim līdzīgu būtni, kas kļūst agresīva, izdzirdot noteiktas frāzes (jo ir izveidojies nosacījuma reflekss) - šajā gadījumā kaut ko par WWII.
Idioti, bļaģ. Vēlētos patīt laiku bišķi uz priekšu un uzmest aci pasaule, kurā jau tā paaudze būtu sen mirusi. Visiem būtu pilnīgi pohuj par kaut kādu WWII.