pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

2/25/13 04:01 pm
Es vadu pats savu sociālās reintegrācijas programmu. Satieku dažādus cilvēkus un tad komuncēju ar viņiem.

Šodien satiku vienu heroīniķi, kurš mani tā sasmīdināja ar saviem stāstiem, ka man pat nevajag brokastis tagad, lai justos labi. Viņš teica, ka reiz apēdis daudz klonazepāmus un iešāvis pa virsu mazu spīdbōliņu. Tad viņam kaut kas aizgājis ciet, un viņš uzvilcis savu militāro formu (laikam izbijis robežsargs vai kas tamlīdzīgs), uzlicis uz pleciem PSRS leitnanta strīpiņas, matus sakasījis grebenē (viņš nav panks, bet gan zolīds cilvēks; ņirdzu), vārdu sakot, satērpies kaut kā mazliet postapokaliptiski. Un tad viņš esot ripojis lejup pa Maskavas forštates kalniem uz veļļuka, dziedot ķīniešu tautas dziesmas pilnā balsī, līdz viņu, protams, apturēja menti un piekāva/izsmēja.

Man laikam atkal ir iepatikusies krievu valoda, bļaķ.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko