- es tevi neredzu
- 7/27/12 12:20 am
-
Es ļoti bieži apzināti neskatos uz cilvēkiem, jo zinu, ka viņi jutīs manu skatienu un to ka esmu kaut vai vismazākajā mērā ieinteresēts. Man patīk atstāt iespaidu, ka mani nekas neinteresē. Laikam patīk pārsteigt cilvēkus. Tajā pašā laikā man patīk izrādīt interesi par to, kas mani interesē. Jā, šeit runa vairāk ir par triviālām, sadzīviskām situācijām.
Īstenībā tā ir ar gandrīz jebkuru pilsētparādību - auto, garāmgājējs, skaļš troksnis - es to visu esmu iemācījies ignorēt tādā apmērā (reizē saglabājot liegu alert stāvokli potenciālo sadursmju jomā), ka dumji prāta dakteri varētu man piešķirt kaut kādu vēlmi disociēties, vēlmi dzīvot tikai savā uzburtajā prāta pasaulītē. Tā absolūti nav. Jā, es neesmu pastāvošās "cold fucking reality" fanu pulka lielākais organizētājs vai pat pārstāvis. Tā drīzāk ir tā nolādētā fantāzija. Jo visu laiku, kamēr atrodos situācijās, par kurām runāju, noris kaut kāda domu plūsma, bet es to joprojām negribētu saukt par atsvešināšanos. Tā vienkārši ir triviālā ignorēšana - man tas nav jāredz, mani tas absolūti neinteresē, es nevēlos piesārņot savu apziņu ar šādām ainām - aptuveni tā, ja mēs izsakamies ļoti vienkārši. Pieņemu, ka man tā ir iegājies tāpēc, ka savulaik biju diezgan dumpīgs tīnis, īpaši jau attiecībā uz esamību (smejos par iespējām dumpoties šajā jomā).
Vienīgi žēl, ka dažreiz, esot kopā ar patīkamiem cilvēkiem, es inerti neskatos uz viņiem. Šad tad notveru skatienu, paskatos acīs kādu brīdi un atkal - skatiens aizklīst kaut kur citur. Muļķīgie cilvēki to varētu tulkot kā neieinteresētību (teiksim, "kāpēc tu neskaties uz maniem pupiem?", teiktu meitene ar lielu dekoltē). Bet tā nav, tā ir inerce un mana daba. Tā kā nebaidies, draudziņ, es tevi redzu, bet es uz tevi neskatos.