pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

pacienta vēsture
7/11/12 10:22 am
This will be a study of a typical insomniac.

Vārdu sakot, es savu bezmiegu esmu novedis līdz stāvoklim, kad, lai arī cik noguris nebūtu, es nespēju aizmigt. Prāts vienkārši turpina funkcionēt, skriet uz priekšu nebūtībā. Jūtos kā tāda magnetafona lente, kas nekad nebeidzas. Mūžīgais tinums (tikko atceros, ka esmu mirstīgs, un kļuva mazliet skumji). Jā, es varu nogulēt stundām tādā kā pusnomodā, kurā domas līst aumaļām, visu laiku noris kaut kā analīze (as per usual) un tā tālāk, bet ķermenis ir ļoti atslābis. Tomēr tas ir labāk nekā tad, ja nespētu vispār gulēt. Visstulbāk ir tad, ja kāda no pasīvajām domām, kas skrien cauri galvai, šķiet interesanta - tad tā tiek nostādīta priekšplānā, prāts atkal iedegas "functioning properly" režīmā (pats no sevis, protams), un tā atsākas nebeigamā analīze. Tāpēc, draugi, es mīlu substances, jo tas ir vienīgais (atskaitot mīlēšanos), kas man ļauj pārstāt domāt. Ironiski, ka, lai mīlētos, arī nevajag domāt, bet dažreiz ir grūti nokļūt tur (pie mīlēšanās) tieši domu un nepārtrauktās analīzes dēļ. Piemēram, es ieraugu kaut ko, kas man, teiksim, cilvēkā nepatīk un tad nespēju par to pārtraukt domāt, apcerot lietu no visiem aspektiem, līdz ar to nespējot atbrīvoties un nodoties priekiem. Vēl ironiskāk, ka šajā ziņā arī man palīdz substances. Bet, ja tā padomā, pret ko gan nepalīdz substances? Varbūt vienīgās, ko šobrīd spēju iztēloties ir "pret stulbumu". Kāds varētu teikt stimulanti, bet stulbos cilvēkos tie tikai amplificē viņu idiotismu (negribu iztēloties piemēru, tas ir tik šausmīgi).

Kad bērnībā nevarēju aizmigt (man jau šī problēma ir ilgi, tāpēc vispār pievērsos substanču pasaulei patiesībā), man tēvs teica, ka ilgs miegs patiesībā nav nemaz tik svarīgs, ja tu atpūtini ķermeni, ļaujot tam atslābt no ikdienas saspringuma. Prāts būs noguris, bet fiziskie spēki tomēr būs atjaunojušies. Tas nav veselīgi, bet tas ir labāk nekā nekas (manis gadījumā). Mans pēdējās nedēļas režīms: aptuveni 30-35h bezmiega, kam seko 8-12h miegs. Diezgan produktīvi - es teiktu. Es vairāk laika pavadu nomodā, nevis miegā, un tas mani priecē, jo, lai arī miegs ir viena no top trīs kaifīgākajām stadijām, nomodā var izdarīt tik daudz, ka dažreiz kļūst skumji, domājot par to, ka guļu pārāk daudz (es jokoju, nekas man nekļūst skumji). Sekas manam režīmam novērojamas cibā: es agrāk tik bieži nerakstīju, jo visu laiku gulēju. Ja cilvēks bieži guļ, tad viņa prāts ir izteikti pasīvāks - neitrāls novērojums uz sevis.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko