- 6/13/12 06:05 pm
- Beidzot es mazliet pieskāršos īstenībai.
Par to jaunieti, kurš nolēca no Vanšu tilta un to, cik šausmīgi vienaldzīgi visi tajā noskatījās. Man liekas, ka sabiedrība kārtējo reizi tikai bija sabiedrība. Un, dzīvojot kultūrā, kas celta un balstīta uz nāvi gan kā izklaidi, gan kā nenoliedzamo un neizbēgamo, man nemaz nešķiet, ka ir tik šausmīgi noskatīties kāda pašnavības mēģinājumā. Pat pretēji - man tas liekas aizraujoši. Tas ir tāpat kā es un citi vēlētos redzēt dokumentālu video, kurā redzams, kā "vidējā" amerikāņu ģimene, kas aizbraukusi uz safari šaut dzīvniekus vai pat vienkārši palūrēt, top dzīvnieku saplosīta. Tas ir dabiski. Un tāpēc sabiedrību nevar vainot par to, ka tā izrāda interesi par nāvi. Tās ir alkas, ko nevar aizpildīt mākslas (izteikti vardarbīga kino vai literatūras) abstraktā būtība - nāve "dzīvajā" vienmēr ir bijusi krutāka. Agrāk, kad nebija izdomātas cilvēktiesības, bija tāda impērija vai drīzāk tūkstoš tādu, kurās sabiedrība izklaidējās, skatoties kā tā indivīdi cīnās cits pret citu līdz nāvei. Neaizmirsīsim arī par tik populāro izklaidi - noskatīšanos nāvessodu izpildē.
Ak, valsts. Kopš tās pirmatnējiem veidojumiem tu mūs esi barojusi ar nāvi, bet tagad, kad mums šīs krūts piens ir liegts, dusmojies par to, ka mēs interesējamies par to, kas reiz bija tik normāls un pieņemams. Kā tu tā vari mūs nesaprast? (īstenībā jau valstij vienalga, jo tie ir daži stulbi indivīdi, kuri dusmojas)
Šausmināties par sabiedrības vienaldzību ir tas pats, kas teikt, ka mēs dzīvojam saliedētā un izpalīdzīgā sabiedrībā - skatīšanās mākoņos. Sabiedrība ir sīksta un īgna, un nedraudzīga. Savukārt cilvēks - lai arī neierobežots savā stulbumā, var izrādīt vispārsteidzošāko līdzjūtību un sirsnīgumu, izpratni un cilvēkmīlestību. Tāpēc arī mīlam cilvēkus, bet nicinam sabiedrību (ņirdzu par savu mazliet paradoksālo domāšanu). - 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 6/17/12 03:23 pm
-
+10
- Reply