pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

par narkotikām, mūziku, asociācijām un mūziku
6/1/12 09:30 am
Es agrāk, būdams mazāks, nereti aizdomājos par to, ka vēlētos visiem pasaules cilvēkiem, kuri to nav pamēģinājuši (es arī neesmu pamēģinājis injicēt, bet spēju iztēloties, cik baudpilni tas ir) injicēt heroīnu. Tikai tāpēc, lai viņi zinātu, ka var arī justies labāk. Es zinu, ka tā būtu pandēmija (atsauce uz Ķīnu un opiju pirms cikturtiem pāris gadsimtiem), bet cilvēks ir pelnījis atpūsties. Un nevis vienkārši gulēt gultā un nervozi domāt par rītdienas iespējamajām sāpēm, bet gan AT-PŪST-IES. No vārda "sapūt". Kurš teica, ka sapūt ir slikti? Vārdam ir negatīva noskaņa, bet kurš pie tā ir vainīgs?! Un kurš teica, ka dzīve ir "all work and no play". Kurš idiots teica, ka tā ir jādzīvo?! Parādiet man viņu, un saplēsīšu visus argumentus atņirgtiem zobiem, neteikdams ne vārda, varbūt vien klusi izdvestu pāris nopūtas, kas varētu būt izkārtotas secībā, ko zinātājs noteikti raksturotu kā dabisku, un nopūtu skanējums liecinātu par lielu, lielu, pašpietiekamu un sasodīti vienaldzīgu baudu.

Ļoti labi apzinos, ka iepriekšējā rindkopā runāju par lielu "Rietumu civilizācijas" diezgan moderno problēmu. Un būtībā ņirgājos par to (but hey, that's what I do). Un es šo problēmu ļoti labi apzinos, jo es esmu tās, khm, pirmajā brīdī gribēju rakstīt "upuris", bet tā vietā labāk izvēlēšos "moceklis", bet atkal vārdam ir ļoti negatīva noskaņa. Bet šoreiz mūs izglābs musulmaņu fundamentālisti, jo ar vārdu "moceklis" domāju to apziņu, ar kādu, kā mums stāsta ziņās, iet bojā teroristi pašnāvnieki. Tomēr tas viss, ko varētu nosaukt par manām mirkļa domām, kas tiek fiksi iemestas klabā, ir muļķības. Es tikai rakstu rakstīšanas pēc. Sauksim to par grafomānisko rītu, kad aizmigt nav iespējams.

Vēl viena maza piebilde. Mani brīžiem ļoti kaitina, ka, izrunājot vai uzrakstot kādu vārdu vai frāzi, es uzreiz atceros dziesmu, kam šis vārds vai frāze ir piederīgs. Teiksim, ja es saku, ka zinu, ka ejam "īstajā virzienā", tad ar to es domāju, ka es zinu Kartāgas dziesmu "Īstajā virzienā" (īstenībā man vienkārši galvā sāk skanēt ārprātīgi burveklīgi vienkāršā un krutā basa partija un vārdi par ceļa zīmi, ko puisēns pagriež īstajā virzienā). Un, ja es uzrakstu "aizmigt nav iespējams", tad man galvā sāk dziedāt J. Simanovičs.

Ziniet, man sāk šķist, ka ar Death in June klausīšanos man tā kā atnāca atpakaļ sen aizmirsti audiāli pārdzīvojumi. Tagad gribās arī klausīties visu to, ko klausījos, kad klausījos Death in June. To pašu Kartāgu, kuru varētu nosaukt par vienu no savām mīļākajām Latvijas grupām (kas reiz bijušas). Un tad vēl neviltotā sajūsmā atkal klausījos Swans "Children of God" albuma gabalus.
It kā varētu secināt, ka mans prāts ir neatgriezeniski sapisies ar skaņām, asociācijām un visu pārējo. Bet es jūtos sasodīti labi.

P.S.
Šis totāli nav "serotonīna/norefedrīna posts" par savu garlaicīgo dzīvi. Es patiesi rakstu no sirds, šņuk. Pār manu vaigu notek imagināra asara, un es, sajuties netīrs kā katoļu pamatskolas audzēkne, kura piedzīvojusi izvarošanu ar izteikti netīrīgu vīrieti, lēnām dodos dušas virzienā un pretī jaunai dienai, kas sola man atnest daudz jauka, pārsvarā šī posta kontekstā (hah, izklausās, ka es runātu par narkotikām, taču tā nav, lai gan mūziku par tādu varētu uzskatīt, ja mēs paplašinam definīcijas un arī nedaudz pieveram acis).
Current Music: kartāga - atnāc rīt
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko