- par īstu andergraundu un beidzot arī par meitenēm (jē jē)
- 7/25/11 05:58 pm
-
Starp citu, šajā nedēļas nogalē biju īstā underground festivālā - "Kūcvālē". Vēl andergraundīgākā festā nebiju bijis. "Infantīle", manuprāt, nebija tik dziļi zem zemes, jo tur tomēr bija prāvs pulciņš skaļu tīņu un dažādas citas lietas no "pārējo" festu farsa. Jāatzīst, ka es gan tur esmu bijis tikai vienreiz, pirms, nezinu, trim gadiem.
Nekādu mentu vai urlīgu apsargu, gandrīz nekādu liekēžu (vietējie draudzīgi atnāca, pakalbasijās, uzmācīgi visiem prasīja zāli un tad aizpisās), harmoniska sabiedrība (laikam tāpēc, ka šaurs cilvēku loks un esošie tīņi absolūti neuzvedas kā tīņi), nekādas valsts birokrātijas pazīmes un tas viss, protams, papildus visām pārējām andergraund festa pazīmēm. Sākumā, kad atbraucu, likās, ka ir pilnīgs pizģets un trešs, bet tad pēc pāris stundām ievēroju, ka te taču arī ir cilvēki. Un izrādās, ka viņi prot gan atzīstami domāt un līdz ar to arī runāt. Šādi cilvēki šim morālajam kroplim, kurš raksta šo postu, silda sirdi, radot apziņu, ka ir vēl citi, kas manis teiktajā ieklausās (nevis dzird) un saprot, un domā ļoti līdzīgā manierē.
Ak jā, šo postu es sāku rakstīt cita iemesla dēļ. Tajā festā pie ugunskura iepazinos ar kādu meiteni, kurai vecāki ir krievi un kura mācās labā krievu skolā, bet latviski prot runāt diezgan labi. Interesanti, ka sarunu sāka viņa (tēmu neatceros, kaut kas triviāls). Viņa vēl nebija pabeigusi vidusskolu (ja pareizi sapratu, pēdējais gads), un cauri saviem gadiem lēnām bija gājusi bez īpaši psihām pieredzēm, trakas ballēšanās un tamlīdzīgām lietām, jo māte kopš aptuveni 14. gadu vecuma, līdz pat nesenam laikam, savu traumatisko pieredžu dēļ viņai bija aizliegusi iet ballēties. Īsumā, ļoti normāla, no malas īpaši neievērojama meitene, kuras pieredzē ir gandrīz tas pats, kas visiem citiem vidusskolas vecuma jauniešiem, atskaitot varbūt šādas tādas ģimenes (jo kurš gan cits?) radītas bērnības traumas, lai gan tās taču ir ieraktas mūsu visu pamatos. Šis bija viņas pirmais festivāls mūžā.
Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka viņā bija viena "īpatnība", kas, iz pieredzes, reti piemīt citām sievietēm. Tas ir miers, ko viņa izstaro, un miers viņas balsī (tā pat nav nosvērta un lēna!). Un šī laikam ir viena no tām retajām īpašībām, kas sievieti manās acīs padara par absolūtu un ļoti vērtīgu. Laikam tāpēc, ka pats nemierīgu cilvēku klātbūtnē šad tad es pats kļūstu tāds, un man tas ļoti nepatīk, jo parasti tiecos pēc, bļa, harmonijas komunikācjā un sadzīvē (nē, nopietni).
Viņa sevi raksturoja kā ļoti mierīgu meiteni, bet ar retu spēju aizdegties, bet tas pat nav svarīgi. Gan jau, ka vairums no jums nesapratīs, par ko runāju, jo es iepriekš neesmu cilvēkus dzirdējis runājam par savām izjūtām, sēžot kāda cilvēka klātbūtnes aurā. Mani šāda veida (arī pretējas) izjūtas nepārņem, sēžot blakus kuram katram cilvēkam, bet līdz šim biju sastapis tikai dažus cilvēkus, kuru klātbūtni es izjūtu, un ar dažiem no viņiem pat joprojām labi (hehe, labi) draudzējos (teiksim, ar Ritu).
Lai vai kā, tā izjūta, sēžot viņai blakus uz baļķa, bija tik pārpasaulīgi, necilvēciski mierīga un reizē arī mazliet sveša, bet ne biedējoši - drīzāk vilinoša. Un miers tajā mirklī, tajā festivālā, dunot skaļai mūzikai un man lēnām iestājoties smagām paģirām un nervozitātei, likās esam tik svētlaimīgs un patīkami šokējoši negaidīts (laikam vienīgie pārsteigumi, kas man patīk, ir kādas jaukas īpašības atklāšana cilvēkā).
Skaidrības labad jāpiebilst, ka es nevienā brīdī nerakstu (šobrīd, zemtekstos) un tajā brīdī nedomāju par seksuālo aspektu mūsu abu kontekstā, jo tā kopizjūta attiecībā pret viņu bija nevis aseksuāla, bet drīzāk tāds kā platoniskās mīlestības paveids, kas aicina tevi iepriecināt šo cilvēku ar tik vienkāršu, bet reizēm ļoti svarīgu lietu - atklātu, saudzīgu un īsu izklāstu par to, ko viņa varbūt sevī nemaz neapzinās vai arī neapzinās to, cik kruta tas ir.
Pie ugunskura sēdējām kādu pusstundu, līdz viņa piedāvāja iet pastaigāties pa grants ceļu, kas vijas caur mežiem, pļavām un purviem. Tā kā man vienmēr ir paticis festos aizbēgt uz brīdi no tā visa bulšita un pabūt klusumā, tāpēc uzreiz piekritu. Bet tā kā pie ugunskura mūsu abu sarunā bija iesaistījies arī viens cits jaunietis (par laimi patīkams cilvēks), pastaiga norisa trijatā. Man nepatika, ka viņš piecēlās un gāja mums līdz, jo es nespēju atklāti runāt ar meiteni, ja blakus ir vēl kāds cilvēks, kurš to visu dzird. Ha, nepārprotiet, es viņai nevēlējos atzīties mīlestībā vai tamlīdzīgi, vai kaut ko ļoti liekuļot. Vienkārši man ir ļoti stingrs uzskats, ka cilvēki (pārsvarā gan tās ir meitenes), kuri šķietami neapzinās savu vērtību (un pat nesaprot, ka tā lieta x var tikt citaprāt uzskatīta par vērtību) un ar nosacījumu, ka man viņi ir kaut kādā ziņā patīkami, ir jāinformē par tām viņiem nezināmajām, bet esošajām īpašībām vai pazīmēm, kuras es vērtēju ļoti augstu (<i>perfektais cilvēks</> kontekstā). Man ir apziņa, ka šāda veida intīmas sarunas ar svešinieku var ļoti, ja ne palīdzēt cilvēkam, tad vismaz mazliet iepriecināt viņu. Ar vārdiem "palīdzēt cilvēkam" es domāju "palīdzēt izprast sevi, savas unikālās, khm, spējas, talantus vai jebkuras citas "labas" īpašības. Lai vai kā, pastaiga beidzās diezgan ātri, un mēs neko īpašu nerunājām (small talk) tā 3. cilvēka dēļ. Kad atgriezāmies, viņai bija jau jādodas prom. Pamāju ar galvu, viņas šofera mašīnai ripojot laukā no festivāla teritorijas, un viņa pamāja pretī. Viņas acīs bija lasāmas mazas bēdas un nožēla par to, ka vairs nekad mūžā netiksimies. Un ko es? Es zinu, ka rīt vai parīt jau par viņu būšu aizmirsis, un tas pateicoties manam zemapziņas/apziņas aizsardzības mehānismam, ko dēvē par "sliktu atmiņu". Aizmirst nemaz nav tik slikti, pretēji tam, kā dažš labs uzskata.
Beigās būtu jāpiebilst, ka šāda vēlme (kuru es pat sauktu par vajadzību) pēc intīmas sarunas ar gandrīz pilnīgu svešinieku ir reta, jo man nākas atzīt, ka man reti tā patiešām sajūsmina kādas meitenes īpašība/-as. Tas varētu būt tāpēc, ka es pēdējos gados dzīvoju kopā ar Ritu un tāpēc man salīdzinoši reti sanāk parunāt ar svešām meitenēm, jo tādos pasākumos gandrīz vienmēr ar Ritu esam viens otram blakus, un laikam tāpēc tajos brīžos manī šāda tipa vēlme nemaz nerodas. Pieņemu, ka tas ir Ritiņas jaukuma dēļ, kā arī tāpēc, ka man nepatīk runāt par "izjūtu" lietām ar citiem, kuri nav iesaistīti (pat Ritu), šajā manā izjūtā. Nevis nepatīk, bet es to vienkārši nespēju. Šādos gadījumos es parasti muļķīgi attaisnojos, sakot, ka, atskaitot šo un vēl šādas tādas manas "sliktās" īpašības, es esmu tomēr reāli kruts draugs. Bet tas totāli sūkā, jo mūsu attiecību kontekstā es neesmu tik kruts, cik varētu būt (arī šeit jāpiebilst, ka "nu, tā taču jau ir visiem, nemīz, ulvi! abpusēja mīlestība nekad nevar būt vienlīdz spēcīga, vienmēr kāds mīlēs vairāk un kāds mazāk, kāds centīsies vairāk, bet kāds mazāk, it's fucking natural in human relationships!", un lai izskaidrotu cēlonību šai parādībai, man būtu jāuzraksta daudz rindkopu, tāpēc es labāk beigšu, faking iekavas").