pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

9/27/10 02:16 am
Vakar, braucot no Bolderājas, 36. autobusā ieraudzīju vienu no skaistākajām meitenēm uz pasaules. Pirmo reizi pēdējo gadu laikā bija tik daudz cilvēku, iespējams, tāpēc, ka iepriekšējais autobuss kaut kur pa ceļam saplīsa. Pusceļu stāvēju kājās, bet tad pēkšņi atbrīvojās vieta blakus minētajai meitenei. Tā kā es biju redzējis tikai viņas sejas profilu, mana interese pagaidām bija minimāla. Jā, man autobusos ir garlaicīgi un es cenšos sevi izklaidēt. Apkārt bija daudz vecu cilvēku - izlēmu, ka nebūšu pimpis un palaidīšu kādu omīti, bet ilgu laiku (kādas 15 sekundes) neviens nesēdās, tāpēc apsēdos es. Pēc laika pamanīju viņas seju autobusa iekšstikla atspulgā. Viņas brūnās acis izskatījās ļoti labi, lai gan bieži vien brūnas acis man nepatīk. Man bija jākāpj vienu pieturu pēc viņas, bet es nevarēju atturēties un neizkāpt tajā pašā. Viņa bija diezgan gara, brūniem matiem, augums izskatījās skaisti caur drēbēm. Aizdedzināju cigareti un sekoju viņai līdz DEPO. Viņa apstājās un laikam lasīja afišu. Es pagāju garām un turpināju ceļu, skatoties uz viņas spoguļattēlu skatlogos - izskatījās, ka viņa tagad neapzināti seko man. Tā aizgāju līdz Galerijai "C". Man apnika iet un drīz arī bija jābūt tur un tur, tāpēc apgriezos otrādi un skatos - viņas vairs nav. Vai tā bija halucinācija? Iegāju DEPO. Tur arī viņas nebija. Bija jāiet prom.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko