pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

1/6/10 02:30 am
MSK is no more. Juris pameta pirms kāda laiciņa (nevarēja izturēt Simonu), Valdis vēl iepriekš (cita problēma, bet mazliet arī S. nesaturēšana) un tad pēc Simona ekscesiem (nekādas kolektīva un grupas izjūtas - absolūts pohujs par citu ceļabiedru viedokli) Vācijā es. Bet tad, Simons, būdams Londonā, sūtīja man mīļas vēstules, kurās minēja, ka ilgojas pēc visa, kā arī to, ka atbrauks, tad vairs nedarīs lietas, kas katalizē naidu. Es viņam devu otru iespēju.

Tagad vairs nedraudzējos ar viņu, jo uzskatu, ka Simons ir superegoists, melis, liekulis, cilvēks bez empātijas spējām, cilvēks, kam vienalga, ko jūt draugi, sevišķi jau tie, kas ar viņu kopā dara tik intīmas lietas, kā mūzikas spēlēšana, melodiju veidošana, lirikas sacerēšana. Cilvēks, kas tā vietā, lai mierinātu kādu vai izietu uz kompromisu, ņem mutē agresīvu leksiku un dusmīgu toni. Tornī saplīst Baložu statīva pamatne; Simons: "Jūs saplēsāt statīvu!"; jūs - blakus viņam esam 3 cilvēki: es, Fiļa un Beatrise, tātad apvainoti tiek visi vienlaicīgi. Un tā bijis vienmēr. Lai gan agrāk, pirms Simons pamēģināja tobrīd Latvijā legālo substanci kratom, viss bija mierigāk - viņa niknā puse tik traumējoši neizpaudās, respektīvi, viņu varēja paciest; nereti pat forši pavadījām laiku. But than again... brīžos uzpeldēja paranoja, greizsirdība, liekulība, shēmošana* un viss pārējais, bet tā visa apjomi bija salīdzinoši normāli, paciešami, es pat teiktu, ka diezgan cilvēciski. Jo es, teiksim, tolerēju viņu kā personu; labi, esmu pārmetis viņam, ka viņš ir bremze, jo man bieži nācies gaidīt viņu ziemas aukstumā; bet vai Simons tolerē mani? Šaubos. Vienmēr manī tiek uzieta kāda problēma. Un beigās, t.i., šodien, no viņa noskaidroju, ka man itin nemaz nav muzikālā talanta un es neko neesmu savā dzīvē sacerējis. Interesanti, khm, fakti.

Simons ir ļoti netipisks šajā watt postā aprakstīts konservatīvais - cilvēks, kurš it kā savos uzskatos ir, teiksim tā, diezgan liberāls, pat anarhistisks, tomēr soc. attiecībās viņš aizver ausis, kad kāds cits runā, un, tiekoties ar parliecinošu argumentu (kā norādīju - neesmu vienīgais, kas viņam pārmet šo pārspīlēto ego), viņš to veikli pavērš pret teicēju vai kā citādi noliedz, vai, teiksim, novēršanas no tēmas un veic pretuzbrukumu. Strīdēties ir bezjēdzīgi. Labi ja 3 reizes mūsu pazīšanās laikā viņš ir teicis: "Tev taisnība, draugs." Savukārt vārdus "piedod" un "es tevi mīlu, draugs" esmu dzirdējis neskaitāmas reizes, bet Simona gadījumā tie ir vārdi, tā teikt, mirkļa vājums.
Esmu centies ar viņu runāt par šīm mūsu problēmiņām, bet tad saņemu pretī pļauku: "Tu uzvedies kā tāda meitene" vai "Kas tu man kaut kāda draudzene esi?" Tas, ka cilvēkam ir plašs emociju spektrs un viņam piemīt spēja empatizēt, nenozīmē, ka viņš ir meitene, S. kontekstā - draudzene; vismaz man tā šķiet.
Pats stulbākais ir tas, ka, lai arī kā mēs (es, Juris, S. meitene Beatrise, gan jau vēl kāds) censtos viņu pārliecināt, ka viss tomēr nav tā, kā tas ir izkārtots viņa sapņu pasaulītē, vienmēr centieni palīdzēt un draudzīgi visu atrisināt spītīgi tiek pārvērsti par žulti - dažreiz pilnīgi izklausās pēc naida. Tīra naida.

Varbūt es tajā visā smagi kļūdos. Varbūt esmu tāds pimpis, par kādu viņš mani uzskata, tomēr man nekad mūžā nav bijušas tādas saskarsmes problēmas ar kādu cilvēku. Nekad.

Toties paspējām ierakstīt 3. sesiju - laikam 5 vai 6 skaņdarbus. Ir plāns izdot trīskaršo albumu, kurā būs kādas 45 dziesmas (no '07/'08/'09 sesijām), jo citādāk, šķiet, mēs nekad to neizdosim. Mūzikai jāskan!

P.S.
Mans mērķis nav nomelnot Simonu, bet gan pastāstīt patiesību, lai arī cik subjektīva tā lasītājam nešķistu, tomēr tai piemīt zināma objektivitate, ja ņem vērā faktu, ka neesmu vienīgais, kam ar viņu ir saskarsmes problēmas.

*shemošana: lietu izkārtošana tā, lai sev gūtu maksimālu labumu, neskatoties uz pāridarījumu citiem