pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

atmiņas par vecu cilvēku nāvi
12/9/09 12:01 pm
1995. gada vasara, Bolderāja.

Mēs ar sētas čomiem testējam no ārzemēm atvestas ūdenspistoles. Darbība noris četrpodjezdu sarkano ķieģeļu piecstāvenes priekšā. Ir pēcpusdiena, laiks ir sutīgs, ap 30 pēc celsija, tomēr mājas mestā ēnā sniedz nepieciešamo veldzi brīžos, kad liekas, ka vairs nevar izturēt. Mājas logi, izvirzītas kāpņutelpas, zālājs, ietve, braucamā daļa, tad akmeņots (šķembots) bērnu spēļu laukums ar četriem soliņiem un visbeidzot gara garāža, kas atdala spēļu laukumu no armijas daļa, kur pirms gada vēl mita pēdējie krievu tūristi - tas viss iekrāsots spilgti zaļā, siltā vasaras krāsā; atceros to visu kā idilli.
Mūsu dinamiskajam bērnu baram garām slien visādi stāvi, kam atmiņa, pagājušais laiks un tā brīža neieinteresētība piešķir dažādus, attiecinot uz cilvēku, neformālus apveidus. Viens no stāviem ir kāda vecāka gadu gājuma kundze. Katrā rokā pa kulītei, galvā balta cepurīte, lai nepārdeg vadi kognitīvajā aparātā. Sanāca tā, ka Jurčiks, jaunākais bērns, apsļāca tanti ar ūdeni no pistoles un viņa desmit metrus tālāk nomira. Tās bija pāris pilītes. Neko nezinu par cēlonību, toties izjūtas bija spēcīgas. Atceros, ka brīdī, kad viņa nogāzās zālītē, viņai par laimi, ēnā, es vēderā sajutu ielīstam tādu kā eiforiju, kas lēnām kāpa uz augšu, piepildot organismu ar siltu mieru. Jā, miers ir īstais vārds.
X vecāki izauca ātros. Viņi aizveda tanti un mēs turpinājām spēlēties.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko