pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

aina
1/4/07 02:42 am
Anitra sēž manā dīvānā un smēķē cigareti pēc cigaretes. Patiesībā jau viņa nemaz nesmēķē tās, bet gan aizdedzina, ievelk plaušās pirmo, visnebaudāmāko dūmu un tad noliek rokas sev klēpī. Vienā no rokām ir cigarete, vakara gaitā - daudz, daudz cigarešu. Pelni brīvi krīt uz viņas koši sarkanajiem svārkiem, brīžiem rokas nolaižas tik zemu, ka oglīte svārkos izdezina pa caurumam vai diviem. Bet šī ir tikai fāze. Anitra piecēļas, šīm pašām rokām nervozi nokrata pelnus, aiziet līdz virtuvei vai tualetei un atnāk atpakaļ. Savā ziņā man tomēr patīk šī meitene Anitra, un es pat nemaz negribētu, lai viņa nojūdzas tiktāl, ka viņu ieliktu kaut kādā psihenē. Bet Kants tomēr ir jālasa. Un Hēgelis arī. He he.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko