pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

8/31/06 12:34 am
Tas viss nāca tik negaidīti.

Bet patiesi, kurš gan kaut ko tādu būtu gaidījis? Patiesi tāpēc, ka mēs, sēdēdami šajā nožēlas aplītī kā tādā psihodēliskā bērnu rotaļā, sēdēdami un vēdamies viens otra smieklīgi nopietnajās sejās, apzinādamies, cik ļoti tās melo, patiesi tāpēc, ka mēs jau toreiz, reizē, kad pirmo reizi cits citu pamanījām, zinājām, ka sagaidīsim to kopā.

Tad tas viss nāca un aizgāja, bet mēs palikām sēžam. Mūžīgi klusi un nemainīgi kā laukakmeņi. Un stulbi, jā, tik nožēlojami stulbi.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko