Sienā iemūrētais ponijs saka, ka Franklin Delano ir izcils. Šķiet, ka viņš ir pirmais itālis, kas man tā īsti patīk. Itālis, kas jau tagad ("like a smoking gun in front of me", otrā albuma ietvaros) savus dziesmu sekletus taisa dzimtenē un tad brauc uz Čikāgu pie popmūzikas producentiem salikt visu kopā. Dziedātājs šobrīd saka: "You think it doesn't mean anything else, but unfortunatley you might be right... but it's a shame." Un viņam noteikti ir taisnība. Mūzika ir visa interesanta, stilistiski bagātajās dziesmās ir daudz kas no amerikāniska, atmosfēriska kantrī un tāda paša blūza, beidzot ar neofolku (kā viņš pats saka - postfolku), elektroniskās mūzikas eksperimentiem- brīžiem skaņa no minimālistiskiem fona trokšņiem pāraug īslaicīgā smagā noise'ā, un otrādi. Tāpat kā no hi-fi līdz lo-fi. Vokāli un instrumentāli harmoniska, pazīsamai ausij un nogurušam prātam labvēlīga mūzika, kas liek no paciņas izvilkt vienu cigareti un kādu brīdi turēt to rokās neaizdedzinātu.

ja atmiņa neviļ, nino rota tev arī patika.

ja atmiņa neviļ, man tad bija septiņpadsmit. bet jā, iespējams, ka patika, bet toreiz, šķiet, neprecīzi izteicos (šādi, par mūziku, bieži gadās; pārāk daudz mīlestības un tīniskas emocijas, kas liek kliegt). tā mūzika ir klausāma, pat ļoti, bet nav tā, ka man viņa patiktu.

100 % sūds

skaista mūzika ir http://www.twilight-mailorder.de/images/item/u/ulver-blood_inside-cd.jpg

man šķiet, esmu kaut kur dzirdējis. neatceros. tiešām skaista?