Pheew, izturēju. Biju ar ģimeni pēdējo reizi dzīvoklī, Bolderājā, kur pavadīju 2/3 savas "bērnības" (pēdiņās, jo tur ir arī iekļati tīņu gadi). Kopš jaunā gada tur dzīvos cita ģimene, krievi. Tāpēc tēvam, kurš šobrīd tur dzīvo ar māsu, būs jāved sev līdz visas mēbeles, jo krievam nav laba gaume - dzīvoklis šobrīd ir iekārtots minimālistiski, bet tiešām gaumīgi.
[Pārskatījis uzrakstīto, šeit labāk piebildīšu, ka tālākajās divās rindkopās tomēr mazliet vēl rakstīšu par sevi, tāču virzoties jau uz galveno tēmu]
Apspriestās tēmas ir par nekvalitatīvu informāciju (neapzinātu vai retāk apzinātu dezinformēšanu), tās nesējiem un izplatības sekām, kā arī mazliet par Latvijas problēmu un tās potenciālo risinājumu un to, ka nekvalitatīva informācija dažreiz (piem., Latvijas gadījumā) nebūt nav jāuztver ar negatīvu nokrāsu.
Man nebija nekādas skumjas, ka vairs "nekad" neredzēšu šo dzīvokli. Tā tomēr ir telpa. Man labpatīkas sevi uzskatīt par "garīgāku" cilvēku, apzinoties, cik maz svarīguma piešķiru telpām un objektiem. Piemēram, man nekad nav bijis grūti aizdot savu basģitāru vai ko tamlīdzīgu kādam paspēlēt. Bet ir tādi cilvēki (un viņu ir daudz), kuri savai ģitārai dod vārdu un parasti neļauj to izmantot citiem, sakot, ka tas būtu tāpat, kā ļaut citiem uz nakti aizsist savu sievu gultas priekiem. Man viss respekts pret šo būtni (nosacītais, limitētais respekts) sabrūk mirklī, kad ko tādu dzirdu, jo, nu, mēs taču esam faking mākslinieki, aroda brāļi, mēs zinām, ko mēs daram, sasodīts, tas instruments taču netiks pieslēgts pie elektrības as in tits torture with electricity, bet gan vienkārši spēlēts pēc labākās sirdsapziņas. Un, ja kaut kas notiks, tad visu atbildību uzņemas cilvēks, kurš aizņēmās. Tik vienkārši un loģiski. Ak jā, vienmēr jāpiebilst, ka abām pusēm (faktiski visos "darījumos", ko mirklī spēju iztēloties) ir jāvadās pēc labākās sirdsapziņas. Sirdsapziņa ir underrated faktors visā mūsu dzīvē. Un to, draugi, es saku, uzliekot roku uz sirds. Naivi, bet ar ticību. Viena no retajām lietām, ieskaitot mīlestību, proaktīvu, praktisku pozitīvismu un vēlmi saprast. Gan jau, ka ir vēl lietas, bet tagad nav vērts te visu uzskaitīt. Tas nav svarīgi.
Vienīgais "kremt" aspekts bija tas, ka atkal apstiprināju savu relatīvi nesen iegūtu teoriju, ka manu vecāku vienaldzība pret viņu vecākiem pēdējos 20 gados, ir dziļi iesakņojusies gan manī, gan māsā. Tas izpaužas tā, ka mēs gandrīz pilnībā ignorējam vecāsmātes teikto. Nu, ne ignorējam as in nedzirdam/neklausamies, bet gan, viņai runājot, vislaik mājam saprotoši ar galvu - it kā mēs paralēli vēl izņirgājoši saskatītos savā starpā, šķietami klausoties viņā. Tā ļoti aukstsirdīgi un pat vienaldzīgi. Tas gan nav vienmēr, jo ir arī unikālas tēmas, par ko tiek runāts (unikāls - šajā gad. kā "jauna informācija"), bet tas ir tik reti. Sasodīts, nekad nav bijuši ziemassvētki vai svētki vispār, kad nav ticis piebilsts par to, cik liels šodien/vakar/pirms mēneša/utt. bija asinspiediens, kā sāp gūža/kāja/kauli/utt. Un tad vēl tās reizes, kad viena ideja vai nu konkrētajā tikšanās brīdī vai arī gadiem tiek malta cauri visu laiku (Ulvīti, paēd, tu tāds tievs; vispār es tur nosvēros un sapratu, ka ir pizģets - 80 kg, esmu tā uzresnējis, ka pašam pretīgi no sevis). Tā uzpeld, noslīkst, tad atkal negaidīti uzpeld. Es viņai nepārmetu to, ka viņa nespēj to informāciju paust kā es - ātri, nerunājot kā faking bitch ass guru ar milzīgajām pauzēm un saprotot, ka klausītājs varbūt nav tik ļoti ieinteresēts. Pārmetiens (lol par savu valodu) rodas tur, kur tā neinteresantā un pat klaji stulbā informācija nokļūst repetīcijas ciklā. The circle of elderly death, tā teikt.