Pheew, izturēju. Biju ar ģimeni pēdējo reizi dzīvoklī, Bolderājā, kur pavadīju 2/3 savas "bērnības" (pēdiņās, jo tur ir arī iekļati tīņu gadi). Kopš jaunā gada tur dzīvos cita ģimene, krievi. Tāpēc tēvam, kurš šobrīd tur dzīvo ar māsu, būs jāved sev līdz visas mēbeles, jo krievam nav laba gaume - dzīvoklis šobrīd ir iekārtots minimālistiski, bet tiešām gaumīgi. 

[Pārskatījis uzrakstīto, šeit labāk piebildīšu, ka tālākajās divās rindkopās tomēr mazliet vēl rakstīšu par sevi, tāču virzoties jau uz galveno tēmu]

Apspriestās tēmas ir par nekvalitatīvu informāciju (neapzinātu vai retāk apzinātu dezinformēšanu), tās nesējiem un izplatības sekām, kā arī mazliet par Latvijas problēmu un tās potenciālo risinājumu un to, ka nekvalitatīva informācija dažreiz (piem., Latvijas gadījumā) nebūt nav jāuztver ar negatīvu nokrāsu.

Man nebija nekādas skumjas, ka vairs "nekad" neredzēšu šo dzīvokli. Tā tomēr ir telpa. Man labpatīkas sevi uzskatīt par "garīgāku" cilvēku, apzinoties, cik maz svarīguma piešķiru telpām un objektiem. Piemēram, man nekad nav bijis grūti aizdot savu basģitāru vai ko tamlīdzīgu kādam paspēlēt. Bet ir tādi cilvēki (un viņu ir daudz), kuri savai ģitārai dod vārdu un parasti neļauj to izmantot citiem, sakot, ka tas būtu tāpat, kā ļaut citiem uz nakti aizsist savu sievu gultas priekiem. Man viss respekts pret šo būtni (nosacītais, limitētais respekts) sabrūk mirklī, kad ko tādu dzirdu, jo, nu, mēs taču esam faking mākslinieki, aroda brāļi, mēs zinām, ko mēs daram, sasodīts, tas instruments taču netiks pieslēgts pie elektrības as in tits torture with electricity, bet gan vienkārši spēlēts pēc labākās sirdsapziņas. Un, ja kaut kas notiks, tad visu atbildību uzņemas cilvēks, kurš aizņēmās. Tik vienkārši un loģiski. Ak jā, vienmēr jāpiebilst, ka abām pusēm (faktiski visos "darījumos", ko mirklī spēju iztēloties) ir jāvadās pēc labākās sirdsapziņas. Sirdsapziņa ir underrated faktors visā mūsu dzīvē. Un to, draugi, es saku, uzliekot roku uz sirds. Naivi, bet ar ticību. Viena no retajām lietām, ieskaitot mīlestību, proaktīvu, praktisku pozitīvismu un vēlmi saprast. Gan jau, ka ir vēl lietas, bet tagad nav vērts te visu uzskaitīt. Tas nav svarīgi.

Vienīgais "kremt" aspekts bija tas, ka atkal apstiprināju savu relatīvi nesen iegūtu teoriju, ka manu vecāku vienaldzība pret viņu vecākiem pēdējos 20 gados, ir dziļi iesakņojusies gan manī, gan māsā. Tas izpaužas tā, ka mēs gandrīz pilnībā ignorējam vecāsmātes teikto. Nu, ne ignorējam as in nedzirdam/neklausamies, bet gan, viņai runājot, vislaik mājam saprotoši ar galvu - it kā mēs paralēli vēl izņirgājoši saskatītos savā starpā, šķietami klausoties viņā. Tā ļoti aukstsirdīgi un pat vienaldzīgi. Tas gan nav vienmēr, jo ir arī unikālas tēmas, par ko tiek runāts (unikāls - šajā gad. kā "jauna informācija"), bet tas ir tik reti. Sasodīts, nekad nav bijuši ziemassvētki vai svētki vispār, kad nav ticis piebilsts par to, cik liels šodien/vakar/pirms mēneša/utt. bija asinspiediens, kā sāp gūža/kāja/kauli/utt. Un tad vēl tās reizes, kad viena ideja vai nu konkrētajā tikšanās brīdī vai arī gadiem tiek malta cauri visu laiku (Ulvīti, paēd, tu tāds tievs; vispār es tur nosvēros un sapratu, ka ir pizģets - 80 kg, esmu tā uzresnējis, ka pašam pretīgi no sevis). Tā uzpeld, noslīkst, tad atkal negaidīti uzpeld. Es viņai nepārmetu to, ka viņa nespēj to informāciju paust kā es - ātri, nerunājot kā faking bitch ass guru ar milzīgajām pauzēm un saprotot, ka klausītājs varbūt nav tik ļoti ieinteresēts. Pārmetiens (lol par savu valodu) rodas tur, kur tā neinteresantā un pat klaji stulbā informācija nokļūst repetīcijas ciklā. The circle of elderly death, tā teikt. 

Tā patiesībā ir dziļa un liela problēma, kas piemīt ne tikai šim mazajam sociumam, bet gan sabiedrībai kā tādai. Un iemesli ir visdažādākie - sākot ar personiskiem, dziļi subjektīviem kā mūsu situācijā - un beidzot ar ļoti plaša sociuma problēmām - banālo, miljons reizes mutēs mīto ideju par to, ka "datu nesējs" vairs nav vecākais cilvēks ģimenē, bet gan datora spēks (audio, foto, video), kas sevī var aptvert visu to, ko agrāk "aizvietoja" vecīši. "Aizvietoja", jo, saprotams, ka viņi nevarēja mums parādīt bildi, radīt tās tēmas atmosfēru vai kaut kā uzburt to. Nē, mūsu informēšana notika verbāli, un tas, cik labi uztvērām un sapratām informāciju, ļoti atšķiras from person to person. Tāpēc, pieņemu, vēsturē kā milzīgā informācijas baseinā vienlaikus pastāv ļoti daudz dezinformācijas, kas ir savstarpēji nesaskanīga vai falša informācija. Jāpiebilst, ka cēlonis ne vienmēr ir vai bija vecais cilvēks, kurš šo informāciju sniedza, bet gan tās interpretētājs - cilvēks, kurš to uztver/uztvēra. Vārdu sakot, tas viss bija un ir pārāk subjektīvi. Bet uz to balstās tik daudz joprojām dzīvojošu cilvēku izpratne par lietām, un, ja viņi neatsvaidzina savas zināšanas dzīves vēlākajā posmā (ko vulgāri nosaukšu par "mūsdienām", jo "mūsdienās" ir endless possibilities of attaining facts and knowledge), tad sanāk, ka viņu senči, kuri sniedza šo informāciju, būtībā izraka cilvēkam kapu.

Kāpēc tik skarbi no manas puses? Tāpēc, ka cilvēks, kurš ir ļoti dezinformēts, taču uzticīgs šajai informācijai, vēlāk dzīvē, neiegūdams jaunu info, var kļūt par kaitīgu pašam sev, sabiedrībai un visai cilvēcei. Man nezkāpēc šķiet, ka visi vai vairums radikāļi, nacionālisti un citu "krasu" cilvēku daba un spītīgums ir cēlies no nosacīti senas vai nesenas dezinformēšanas (īstenībā šeit jau pat nav svarīgs informētāja vecums, bet gan informētā ticība un nespēja spriest kritiski). Ticība spēlē ļoti nozīmīgu lomu, bet reizē tā ir arī vislielākais klupšanas akmenis, jo cilvēks ir tendēts ticēts absolūtām muļķībām, ja vien tās ir pasniegtas glītā, svarīgi izskatošā noformējumā. Tomēr, pirms beidzu rindkopu, vēlos piemetināt, ka spītīgums ir vairāk kā sekas tam, ka dezinformētajam cilvēkam ir izveidojies dziļš aizsardzības mehānisms, kas, ņemot vērā viņa informācijas avotu un, piemēram, faktu, ka cilvēks ar šo informāciju dzīvo jau, nezinu, 30 gadus, ir vitāls, lai cilvēks varētu turpināt dzīvot ar šo netīro informāciju, iespējams pat "saindējot ar sviestu" citus (pun intended; "Error" rockz!).  

Nezināšanai pašai par sevi nav ne vainas. Es pat teiktu, ka nezināšana nereti ir cilvēkam veselīgāka, nekā zināšana. Man liekas, ka "šajā komūnā" šo ideju mēs jau esam apzinājuši kā kaut ko a priori. Jā, nezināšana nevienam nekaitē, ja vien uz to nav balstīta kāda lielāka ideja. Un šeit iestājas tas lūzuma punkts. Jo nezināšanu izmanto vara. Un vara veicina nezināšanu. Rakstu šos vārdus, apzinoties varu kā diezgan centrisku vienību, varbūt ne īpaši struktuālu, bet pavisam noteikti tādu, ko var izaicināt (un līdz ar to nepieciešamības gadījumā izmantot savas tiesības), ja cilvēks pārvalda noteiktu informācijas daudzumu, ko viņš ir ieguvis tieši vēlākajos dzīves gados, katrā ziņā pēc pilngadības saniegšanas. Šeit atkal nonākam pie problēmas - ir daudz, daudz cilvēku (metu acis uz paaudzēm, kas ir pirms manas, kā arī manas un vēl dažu vēlāku), kuri par esenciālām tēmām ir guvuši informāciju ar ļoti apšaubāmu kvalitāti. Vecajā, labajā ceļā, klausoties kādā vecākā cilvēkā un būtībā pēc tam pašam interpretējot jauniegūto informāciju "pa savam", līdz ar to pieļaujot lielu kvalitātes zuduma potenciālu. Es apzinos, ka šobrīd rakstu pārāk abstrakti, jo man būtu jāpiemin, par kādu informāciju pārsvarā es rakstu, tāpēc uzskatāmības labad teikšu, ka tā nav faktoloģiska informācija vārda tiešākajā nozīmē. Drīzāk tā ir no sērijas "dzīves gudrības", "kā pareizi dzīvot", "kas ir labi un kas ir slikti?", kā arī informācija ar klaji politisku, sociāli ekonomisku un etnisku background. 

Kāpēc tik ļoti lielu nozīmi piešķiru dezinformācijas kaitīgumam? Tāpēc, ka tās tēmas ir pārāk svarīgas cilvēkam kā lielai grupai, piemēram, tautai - vienas valsts iedzīvotājiem. Uzminējāt, atkal ķengāju latviešus. Bet, pirms sākat mani apsaukāt, paskatīsimies labāk uz situāciju. Lieta ir tāda, ka mūsu zemītē ir tik daudz cilvēku, kuri iet ielās, skaļi bļaustās, raujas, darās, un tas viss viņu politisko un vēsturisko uzskatu dēļ. Nepārprotiet mani - es atbalstu ideju par protestu kā sociālu parādību (pat apzinoties to, cik tas ļoti maz ko ietekmē tādā valstī kā Latvija). Taču es neatbalstu to un arī citas sabiedrības un indivīda izpausmes, kas balstās uz iepriekš iztirzāto informācijas kvalitātes trūkumu. 

Vai varam pārmest cilvēkam, kam visu mūžu borēja, ka vienīgā taisnība ir vienība X, ka cilvēki, kuri tic vienībai Y ir ienaidnieks un ka arī jāuzmanās no vienības Z, jo viņi vēsturiski ir pauduši draudzīgāku attieskmi pret Y, nekā pret Z? Redzat, cik smieklīgi izskatās cilvēks aprakstītajā situācijā, kad uz konkrēto problemātiku paskatamies ļoti abstrakti. Skumjākais, ka šī abstrakcija ir ikdienas realtiāte. Līdzās dzīvošana korpliem ļaudīm, pirmkārt, dabiski ļauj ritēt asimilācijai, un kropļu skaits, atkarībā no noteikta rajona (un viņu īpatsvara tajā) vai ģimenes (kuram ģimenē ir gala vārds), pieaug vai retos gadījumos samazinās (taču spītīgums parasti to nepieļauj). Otrkārt, dzīvošana līdzās šādiem cilvēkiem ir traumējoša. Cilvēks tik daudz domā par to, cik svarīgi viņa pakļautajai dabai ir atrasties noteiktā vidē, lai tā neiznīktu, bet plauktu, taču cilvēks reizē ir piemirsis, cik ļoti viņu pašu ietekmē cilvēku radītā vide (mākslīgā). 

Laikam tāpēc, ka vislaik kā piemērus piesaucu diezgan abstraktas lietas, izdomāju, ka varu taču sniegt vienkāršu piemēru, kas ir ļoti tipisks mūsdienu Latvijā. Un tas ir slimīgi, pat reliģiozi politiskie un sociālie uzskati. Teiksim, ir jaunietis, kurš ir dzimis Latvijā krievvalodīgā ģimenē. Šeit fiksi piebildīšu, ka Rita man daudzreiz ir uzstājusi, ka krievu ģimenēs Latvijā joprojām pastāv tāda kā vēsturiska, patriarhāla hierarhija, kur vecākais nosaka to, par ko ģimene balsos vēlēšanās. Tātad piedrāžam ideju plurālismu. Bet, lūk, šis jaunietis, klausoties vectēva stāstos par kara laiku, par smago darbu, par mūždien pastāvošajām bažām par ēdiena trūkumu, un tā tālāk, tiek nostādīts neērtā situācijā - viņam NAV ko piebilst, atskaitot vārdus "traki" un "es jūtu tev līdz", taču reizē tā arī var būt genuine interest par konkrēto tēmu (karu, piemēram). Tas ir kā monologs. 

Tas uz jaunu, nenobriedušu cilvēku bez priekšzināšanām atstāj paliekošu iespaidu. Īpaši jau, ja konkrētajā brīdī valstī ir diezgan bēdīga politiskā, sociālā un ekonomiskā situācijā. Šis jaunais cilvēks var rast dziļu nostaļģiju par romantizēto laiku, kurā viņš nav eksistējis. Iedomājieties, Krievijā ir tiešām daudz nacistu. Jā, nacistu. Esmu klausījies intervijas ar viņiem, un tas ir tik perfekts piemērs dezinformācijas ļaunumam, jo šie jaunieši uzskatīja, ka vēsturiski Hitlera Vācija vispār nevēlējās uzbrukt Krievijai, bet izdarīja to tikai tāpēc, ka atklāja, ka Krievija vēlējās slepeni uzbrukt Vācijai (šo faktu neapstrīdu, jo man nav zināšanu par to, un vispār tas izklausās loģisks, jo WWI vācija rīkojās līdzīgi, uzsākot karu tāpēc, lai vēlāk viņiem neuzbruktu labāk sagatavotie francūži un krievi), taču viņi visi aģitēja par to, ka Vācija vispār nevēlējās nodarīt jebkādu kaitējumu ūbermenščiskajiem krievu sādžu zemniekiem un vispār nevienam slāvam, jo slāvus Hitlers esot pielīdzinājis āriešiem. Viņi teica, ka Vācieši, ejot pāri Krievijai, bieži vien paglāba izsalkušus vai slimību nomocītus zemniekus. Jā, es esmu lasījis, ka noteiktas armijas noteiktos brīžos ir bijušas negaidīti sirsnīgas pret civiliedzīvotājiem, taču man grūti iztēloties blitzkrieg taktiku visā tās varenībā un dinamikā piestājam pie katras otrās sādžas un sacienājam potenciālus ienaidnieka spiegus ar maizīti un penicilīnu dupsītī. Gan jau ir daži anektdotiski gadījumi, bet tas noteikti arī viss. Tomēr cilvēks, vectēva informēts, dzīvo ar šo apziņu visu atlikušo dzīvi. Un pat turpina attīstīt šīs kaitīgās informācijas apjomu sevī, izvēloties tikai tādu literatūru, kas vēsturi apraksta no viena, apšaubāma, ļoti par labu vienai pusei vērsta skatu punkta. Ir tūkstošiem šādu rakstnieku, īpaši jau Režīmu laika (kad galvenais parasti bija iznīcināt cilvēka ticību, ja tāda maz ir, un pakļaut informācijas plūsmu un saturu). Ar šādu cilvēku var diskutēt, taču beigu beigās visi argumenti, kas kaut kā kaitē viņa ideoloģijai vai, izsakoties vienkārši, tam, ko viņš uzskata par taisnīgu un patiesu - tiks sagrauti ar spītīgu, falšu, iepriekš smalki izkoptu šaha un mata taktiku, taču tādu, kur tiesnesis diskvalificētu spēlētāju, un beigu beigās tas nebūtu šahs un mats. Bet to es tā saucu, jo viņš, dezinformētais, argumentam piešķir šādu vērtību, kā arī tāpēc, ka šis šahmata arguments atstāj reālas sekas, it kā patiesi idiots būtu vinnējis debašu konkursā. "Tās grāmatas, kuras tu esi lasījis, ir sarakstījuši žīdu sazvērestībnieki," tas ir viens no tipiskākajiem šahmata argumentiem. Jo tu neko īsti pēc tam nevari pateikt - dezinformētais cilvēks iedarbina savu repetīcijas ciklu un turpina atkārtot vienu un to pašu atkal un atkal, un atkal. 

Bet tā nav ticība, kas viņam to liek darīt. Ticība "nāk no iekšām", to nevar tā vienkārši pastāstīt savam mazdēlam, liekot tai noticēt. Ticība rodas pārāk subjektīvi, lai to varētu tik viegli iespaidot. Taču tas nenozīmē, ka to nav iespējams iespaidot. Savukārt, viedoklis par sabiedrību, vēsturi un to, kas ir "labs un slikts" - tās parasti ir informācijas kropluma sekas, un tas ir tieši tas, kas var sabojāt veselu paaudzi. Tomēr viena paaudze simtgades kontekstā nav tik svarīga un ietekmīga kā vairākas, taču, par laimi, saktoties uz to visu mūsdienu kontekstā, kad beidzot cilvēkiem ir pieejama kaut cik credible informācija no dažādiem avotiem par dažādām tēmām, rodas tāda kā cerība, kas var pat pāraugt ticībā - cerība, ka cilvēki izmantos iespēju iegūt informāciju gan par vēsturi, gan par sevi (es jau te fantazēju, taču gribētos, lai cilvēkiem mācītu kognitīvo zinātņu pamatus par to, kā veidojas cilvēka doma un cik aizspriedumaina tā mēdz būt). Taču, kad nekvalitatīvas informācijas nodošana notiek paaudžu paaudzēs, tad gan mēs nonākam pie traģiskas situācijas. Labs piemērs ir mūsu valsts, kas ir baudījusi tikai divus, smieklīgi īsus demokrātijas posmus, kas, kopā saskaitot, sanāk nu jau 38 gadi. Tas ir ļoti, ļoti mazs skaitlis. Tik mazs, ka tas nevarēja radīt un joprojām nav radījis (2. brīvvalsts laikā) savas ideoloģijas un savas informācijas, kas būtu nostiprinājušās latviešos. Mūsu valsts gadījumā ar nosacījumu, ja šī informācija būtu plaši izplatīta un tai ticētu vairākums, tā varētu pat būt falša. Kāpēc es to atbalstu? Vienkārši. Mums vispār nav savas kultūras. un ar to es domāju, ka mums nav savu mītu un simbolu, kas tiešām varētu ietekmēt modernās pasaules bērnu uztveri un viedokli. Saprotiet, mums tik ļoti trūkst "sirds". 

Sirds ir savienība, sirds ir savas zemes cilvēku draudzīgums, sirds ir savas zemes mīlestība, tāda, par kuru cilvēks būtu gatavs karot. Es nerunāju par trulu patriotismu (lai gan, ziniet, tas būtu labāks, nekā tas, kas tagad notiek, jo nekas tagad nenotiek), bet gan par valstiskuma kultūru. Līdzīgi kā ar citām kultūrām - mums tādas nav. Tik ilgi esam bijuši citu važās, ka evolūcija mums nav iešķiebusi šo spēcīgo un mazai valstij tik vitāli nepieciešamo "sirdi" jeb savas zemes un cilvēku beznosacījuma mīlestību. Protams, būs cilvēku grupiņa, kas ar visām varītēm cīnīsies par šo zemi, taču vēl lielāka būs to grupiņa, kuri apgalvos, ka ir gatavi to darīt, bet vislielākā daļa neredzēs nekādu jēgu. Un tāpēc arī budžetā paredzēt vietu armijai ir absurds, jo tā tāpat nekad nespētu aizstāvēt valsti no Krievijas imperiālistiskajiem centieniem (vienīgie vēsturiskie agresori, kuri joprojām interesējas par savām bijušajām teritorijām). Bet es zinu, ka, ja NATO būtu serious business (funkcionējošs mehānisms) un, ja mums būtu "sirds", mēs tiešām spētu aizstāvēties no ofensīvas, ierokoties dziļi zemē, paralēli spēlējot asimetrisko kariņu ar guerrilla tactics un beigu beigās vienkārši nelaižot pāri ienaidnieku, un novilcinot to visu, līdz atlido NATO bumbvedēji vai kā tamlīdzīgi. Un pat ja mēs zaudētu, pat ja mums neizdotos - "sirds" tiktu pabarota un apmierināta, un tā turpinātu dzīvot līdz dienai, kad to atkal vajadzētu pielietot. Jo karavīra un vispār tautieša morāle ir visspēcīgākais ierocis pret ienaidnieku - vēlme padzīt viņus, neskatoties uz metodi, radot viņu rindās lielus cilvēkresursu zaudējumus, kārtējo reizi Krieviju nostādot situācijā, kur tās karavīri un civiliedzīvotāji nolādētu šo karu un vispār nesaprastu, par ko tiek karots (Čečenija un vairāk vai mazāk arī Afganistāna). 

Uzskatu, ka esmu pietiekami labi informēts par savas valsts vēturi (sociālo, politisko, mazāk - ekonomisko), līdz ar to, gribot negribot, es automātiski izdaru secinājumus par sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, kas noris un par to, kā tie veido valsts nākotni. Un tas man liek secināt, ka Latvijai tik ļoti vajag kaut ko, pie kā pieturēties, kā nekad. Citādāk mēs tiešām izmirsim ļoti ātri. Tas var būt kāds reāls varonis, kāds notikums, vispār tas var būt jebkas, kas vieno. Jo mēs esam tik ļoti disintegrēta tauta, cik vien var. Tā nav vaimanāšana, ar ko šobrīd nodarbojos. Tā vietā lai īdētu, es prātā automātiski meklēju iespēju izveseļot tautu, jo citādāk man šķiet, ka notiks kārtējā humānā katastrofa. Ar karu vai bez, tas pat nav svarīgi, jo jebkurā gadījumā cilvēki nav un nebūs spējīgi vienoties par lietām, kas ir svarīgākas par viņiem pašiem, noliekot šīs lietas priekšplānā un pastumjot sevi aiz tām. Es apzinos, ka mums nav vēsturiskās pieredzes, lai ko tādu paveiktu tautas līmenī, jo katrai varai, kas nāca pāri Latvijai, bija svarīgi sanaidot tautiešus pašus savā starpā. PSRS to paveica vislabāk ar Čeku, cietumu un darba nomentēm, kas paredzētas tiem, kuri nedomā "pareizi" un izrāda kaut kādu pretestību "jaunajai" varai. Un tieši tāpēc, ka mums nav izkopta šī vēsturiskā tradīcija, kā pašiem vadīt pār sevi, mēs vislaik mīņājamies vienā un tajā pašā dubļu peļķē - vai nu tas būtu politiski vai sociāli, vai ekonomiski. Pie varas atkal un atkal nonāk tādi cilvēki, kuri tiešām neko nesaprot no mācīšanās no vēstures kļūdām, no skatīšanās uz lietām the big picture kontekstā un tādi, kuri tā vietā, lai vienotu cilvēkus, sašķeļ viņus daudz mazās grupiņās, starp kurām pastāv neredzama barjera, kas kritiskā brīdī liegs cilvēkiem vienoties. Mēs tik ilgi esam raduši rūpēties paši par savu pakaļu, kamēr par visu pakaļām parūpējas kāda Lielāka Vara ("man vienalga par citiem - ka tik man nav sūdi!"), ka tas tiešām rada nopietnas bažas par šīs valsts ilgtspēju. Visi centieni kaut ko mainīt "par labu" izgāžas, jo tos parasti ierosina indivīds vai indivīdu grupa. Bet uztverot to ar padomju laiku mentalitāti, kas tik ļoti ir iesakņojusies paaudzēs pirms manis (tās, kuras reāli ir pie varas), centieni kaut ko mainīt viņiem parasti asocējas ar kaut ko negatīvu - pat tad, ja konkrētajā situācijā nav reāla plāna, šis indivīds beigu beigās tiks norakts. Kāpēc mums ir tik grūti mainīties? Kaut vai palēnām mainīt vienu no svarīgākajiem punktiem - izglītības sistēmu; kāpēc ne? 

Es pieņemu, ka tas ir tāpēc, ka mums nav šīs "tautas sirds". Pateicoties skarbajai vēsturei, mums nav ticība, ka mēs kaut kas esam. Pateicoties tai, mēs esam tendēti šķirot visu labajos, ļaunajos, visur pastāv tikai divas galējības, plurālisms ir tikai tāda romantiska nākotnes vīzija. Savukārt, mums ir ticība reālām lietām - naudai, džipiem un dažādām varas formām un izpausmēm. Mums trūkst visa veida garīgums. Cilvēkmīlestība. Sirsnīgums. Bez šīm vienībām tauta ir nolemta ātrai vai lēnākai iznīcībai. Pats skumjākais, ka es nezinu, ko īsti šobrīd varētu darīt, lai labotu situāciju. Es zinu, ko vajadzētu mainīt, teiksim, izglītības sistēmā un citur, bet, apzinoties, cik tas ir neiespējams (uzmetam aci kaut vai Ķīlim un viņa reformām), jāsāk domāt par kaut kā mainīšanu citādākā manierē. Nevis institucionāli, bet gan... kā? Es nezinu, un tas, visticamāk, arī ir vēstures dēļ.