Sasodīti aizraujošs raksts (pats raksts varbūt nē, bet tas, par ko tiek rakstīts) par, hmm, jāpadomā, tik vienkārši nevar pastāstīt. Labi. Tas ir raksts par filmu "Dau", tās režisoru Iļu Hrožanovski un tās unikālo USSR in 1950s settingu. Bet tā ir tikai aisberga virspusīte. Tā nav vienkārša filma un tas nav vienkāršs autors.
Unikalitāte slēpjas faktā, ka "set ate the actors and the shooting never stopped" - aktieri bija pilnībā pakļauti režisora vēlmei radīt reālu, funkcionālu vidi, kas tiktu ierakstīta dienu pēc dienas, aktieriem izdzīvojot PSRS 50'to realitāti, sētniekam katru dienu slaukot ietves, rūpnīctantēm strādājot ar mašinēriju, zinātniekiem taisot zinātni un tā tālāk. Un režisora vēlme tika īstenota.
Ja jau neizmirsu lasīto - galvenā aktrise, vienīgā profesionālā aktrise filmā, dabūja gadu iepriekš (pirms filmēšanās) strādāt rūpnīcā, jo filmā viņa katru dienu strādāja rūpnīcā, un tas tika filmēts. Saprotiet, režisora ideja slēpās patiesībā, ka cilvēks, kuru nefilmē, savus ikdienas darbus veic ļoti inertā manierē, nepiedomājot un neapdomājot savu diezgan monotono ciklu, bet, ja viņu sāk filmēt, ooo, ja tevi filmē - tā sajūta iekšā ir TIK CITĀDĀKA. Sākumā nešķiet nekas traks noteikti, bet tad sākas rutīna, kur katra jaunā diena īpaši neatšķiras no nākošās - vienīgais variable ir režisors, un tādējādi tiek panākts, ka viņš iesaistītajiem (viņi tur ir profesiju pārstāvji un noteiktu funkciju veicēji, mazāk aktieri) top par autoritāti, varbūt dažiem par dievu. Daudzi tur filmējās jeb citiem vārdiem reāli izdzīvoja soviet life gadiem ilgi, taču daudzi neizturēja ilgāk par dienām, nedēļām. Jo tas ir šausmīgi, šausmīgi... jocīgi.
Daļa manis saka, ka tas ir nehumāni, daļa manis trīs ziņkārībā, mazāka daļa šeit saskata mākslu, vairāk ir interese par antropoloģiskiem un kognitīvi biheiviorālajiem faktoriem, vēloties pievērsties tieši tiem, kuri tur nodzīvoja vairākus gadus.
Interesanti, ka ar šo rakstu mani iepazīstināja cilvēks, kurš ir bijis viens no šīs "Filmas" "aktieriem". Viņš saka, ka tā bija ļoti, ļoti savāda un viennozīmīgi traumatiska pieredze. Spriežot pēc tā, kāds viņš ir jeb "pazīstot viņu", es ticu katram viņa vārdam. Jāpiebilst, ka mēs gan tā normāli esam komunicējuši kādas 3 reizes mūžā, bet, lai iepazītu kādu, nevajag tač' gadus, mūžību!