- 6/6/21 02:02 pm
- Vakar Lilastes pludmalē atklājām peldsezonu. Ūdens tiešām bija kā piens. Neatceros, kad tik ātri būtu atklājis peldsezonu.
Beidzot aizgājām līdz Gaujas ietekai, kas izrādījās esam pasakaini ainaviska vieta, kur izskatās kā pēc vētras - krasts nosēts ar saules un smilšu izbalinātiem, kā arī svaigākiem kokiem. Labi var redzēt, kā, palielinoties ūdens līmenim, krasts līdz ar priedēm tiek lēnām apēsts.
Threshold micēlija būtņu apjoms bija ideāli piemērots šim ceļojumam. Gan kā enerģijas un papildus iedvesmas avots, gan kā komunikācijas ierīce - spēja piekļūt savam bērnam, lolot to. Tādā vidē kā pludmale, šķiet, būtiski ir notvert to daudzumu, kas nenoved pie, tā sacīt, baigā tripa, taču vienkārši paspilgtina iespaidus un paver citu perspektīvu.
Tas sūnu un priežu mežs starp Gaujas ieteku un līci bija tik neaptverami aicinošs un maigs gan toņos, sevišķi zeltainā saulrieta laikā, gan savā trauslajā, mūžsenajā dzīvīgumā. Iespaidīgi šķita tas, ka vienā posmā visa zeme bija nosēta ar maziem zirnekļtīkliņiem - neko tādu nebijām redzējuši tādā apjomā.
Vēl pirmo reizi tika pieredzēta tāda kā sporu izdalīšanās no sausajām sūnām, kad pa tām staigāja ar kājām- pat bez īpašas stampāšanas. It kā tās būtu izkaltuši pūpēži. Jā, iespējams, pilsētnieki mežā, bet tas nemaina pieredzes burvīgumu.
Daba un dabas veltes, to kombinācija, ir kas tik dvēseli dziedējošs, ka es šo elementu priekšā jūtu dziļu pazemību. - 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 6/6/21 11:10 pm
-
es nāku no tiem mežiem un jūras. baigi uzsiti nostaļģiju tagad. šķita, ka pilnīgi sasmaržoju tādu siltu piejūras priežu mežu. :)
- Reply