Atgriežoties pie bullying/sistemātiskas pazemošanas tēmas skolās un sabiedrībā, jums un citiem noteikti būs interesanti noskatīties šo 1970. gadā tapušo videomateriālu, kur tiek analizēta mazbērnu (tas ir pareizais termins tā vecuma bērnam) sociālā hierarhija, kas, kā jau visas hierarhijas cilvēces vēsturē (spekulācija), balstīta uz vardarbību, pakļaušanu un dominanci. Zemāk atļāvos izplūst plašākā pārspriedumā par tēmu un tās aspektiem. 

Interesanti, ka hierarhiskā pakļaušanās šajā video notiek tik dabiski, nemanāmi, atļaušos, automātiski.  Liekas, viņi pieslienas varmākam, lai samazinātu iespēju, ka kāds dara pāri. Sanāk, ka mazbērns apzinās, ka kāds vislaik kādam dara pāri, taču pa lielam ir mierā ar to. Neizklausās pēc kognitīvās disonanses? 

Diemžēl bērni vēl neapzinās ideju par kolektīvo aizsardzību, vēršanos pret varmāku "bariņš pret vienu" stilā, lai varmāka nomierinās un neveido te savas hierarhijas. Khm, atvainojiet, es te jau murgoju.

Par sevi varu piebilst, ka pamatskolā uzturēju kaut cik normālas attiecības ar fiz-varmāku, jo baidījos, ka kādreiz viņš vērsīsies pret mani.  Tā arī tas nekad nenotika. Iespējams, tāpēc, ka es pats biju emocionālās agresijas uzturētājs. Jo biju diezgan gļēvs cilvēks, tāpēc labāk pirmais biju agresors, lai iebiedētu. 

Tikai pēc universitātes gadiem sāku aptvert, kas tur, skolā, patiesībā notika - kā daži cilvēki katru dienu tika spīdzināti un pazemoti, kā tika degradēts viņu autentiskums un tādējādi viņu mentālā veselība. Es ļoti nožēloju savu rīcību, ar ko regulāri radīju diskomfortu un riebumu cilvēkos, kuri to nebija pelnījuši. Liekas, tolaik jutos tā, ka man nav cita iespēja, ja vien nevēlos arī tikt kaut kā pazemots. To rīcību nekādi nevar pamatot. Taču tā, acīmredzot, ir dabiska. Balstīta uz mūsu pirmatnējo, dzīvniecisko, hierarhiju alkstošo, nemirstīgo zīdītāja dvēseli.