man arī tā visu laiku šķiet un pats līdz galam nesaprotu, vai tādā veidā attaisnoju to, ka
1) vienkārši esmu kļuvis slinks uz rakstīšanu
2) kļūstu arvien paranoiskāks rakstīt atklāti par savu čorno dzīvi, kamēr gan jau ka ir ļaudis, kurus tas iepriecina
3) kļūstu arvien saraustītāks, lēkājot starp visiem atvērtajiem logiem, kā arī pietiekami trauksmains, lai vienkārši negribētu brīvprātīgi koncentrēties uz izvērstāku notikumu atstāstu, ko darīt taču vispār 'nav vērts'

Manis gadījumā tā ir vecuma değenerācija un vispārējs iedvesmas trūkums. Vienīgais pozitīvais aspekts, ka tas neattiecas uz mūziku (cenšos katru dienu paspēlēt, lai būtu mūžam svaigs mēğos un koncertos).

Visas 3 tevis uzskaitītās lietas sounds rīzonabl. Par 2. lietu- šķiet, kļūstot pieredzējušākiem, saprotam un novērtējam privātumu.