pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

1/7/19 04:15 pm
Es depresiju uztveru sekojoši. Nolaidies līdz savam zemākajam, lai atkal paceltos. Iedvesmojies no tā, ka esi pievīlis un čakarējis sevi un citus, taču, runājot par citiem, tā patiesībā gan jau nemaz nav, jo citiem pa lielam vienalga, bet tu tāpat par to domā uzbāzīgā manierē. Jā, varbūt arī jāpamēģina pašnāvība. Uzsvars uz "jāpamēģina", un tad kārtējo reizi jāviļās sevī par to, ka neproti nedz dzīvot, nedz nogalināt sevi. Statistiski nav nemaz tik bieži, ka pašnāvība tiek veikta, lai pēc iespējas ātrāk pārtrauktu savu nožēlojamo eksistenci. Bieži tā ir, jo cilvēks nespēj citādāk pievērst citu uzmanību (izsakoties ļ. vienkārši). Sabrūc uz grīdas, raudi, ļaujies vecā ego implozijai; tas tāpat nekad nav darbojies tavā labā. Un vēlāk piecelies no grīdas pieredzējis. Viedāks. Spēcīgāks pat. Un iedvesmojies no savām pieredzēm, rodi iedvesmu savā šķietami bezjēdzīgajā eksistencē, varbūt pat centies to ietērpt vārdos, tādējādi rodot sev jaunu, nebijušu retrospekcijas (ie)spēju. Lai tas kalpo par tavu coping mehānismu. Lai arī reizē tas kalpo par iespēju pasmieties par sevi, beidzot redzot no malas visas tās situācijas, kur tu rīkojies pats pret sevi, rīkojies neapdomīgi, paškaitnieciski pat. Tici vai nē, bet smiešanās ir vislabākās zāles pret depresiju. Modernais cilvēks sevi ir tendēts uztver pārāk nopietni. Lai gan patiesībā no malas viņš izskatās pēc tāda absurdās komedijas nelamīgā, bet reizē nemirstīgā varoņa.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko