pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

iz feisbuka
2/20/18 09:54 pm
Skaistākais un patiesākais/pamatotākais, ko esmu dzirdējis par savu mākslu (kā arī mākslu vispār), ir apgalvojums: "Man tu nepatīc kā cilvēks un tāpēc arī man arī nepatīk tava māksla." No tā izriet t.s. "mākslinieka dilemma, viņa mākslai kaut kādu iemeslu dēļ esot limitētai relatīvi šaurā vidē (piem., mākslinieks, kā repertuārs ir latviešu valodā)".

Apgalvojums ir pamatots ar sekojošo ideju: tā kā LR cilvēku skaita ziņā ir niecīga, tad arī mūzikas/mākslas scēna(-as) ir niecīga(-s), līdz ar to tavu mākslu un beigu beigās arī tevi patiesi var nogalināt šis hipotētiskais vientuļais kritiķis (ar nosacījumu, ka viņš stāv pie milzīga rupora) vai arī kritiķu grupa, kam/kuriem tu, teiksim, nepatīc kā personība. That said, tas neattiecas uz mani tiešā ziņā - atzīšos, tieši no kritiķu puses neesmu saņēmis nevienu sliktu vārdu par savu mākslu (vienmēr ir bijis pretēji). Taču es neesmu viņus iemācījies uztvert nopietni - liekas, ka labie vārdi ir liekulība (neesmu vienīgais). Tāpēc arī cilvēkam pašam jāceļ gaisā sava aste. Saprātīgi, taču pie katras izdevības.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko