pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
- 12/13/17 03:58 pm
- Pēkšņi atceros, ka sapnī, ko redzēju pirms vairākām nedēļām, man bija mūzika skolotāja - pianiste. Taisnības labad jāpiebilst, ka dzīvītē esmu ļoti sūdīgs un absolūti instrumenta neizglītots pērtiķis, taču tas nenozīmē, ka mani pirksti nav ietrenējami - es ļoti bieži, ja brīdi iepriekš pasēžu pie tām, uz klavieritēm varu izdomāt kādu džingliņu vai psihodēlisku akordu kombināciju. Kā nu ne, MSK es bieži spēlēju siņķiku, līdz ar to mūzikas skaņas radīju, spaidot to pašu simbolu sistēmu, ko normāls pianists.
Bet vairāk par sapni. Afiģeķ, cik skaista un gudra sieviete. Viņa man iemacīja dzirdēt un saprast mūziku, kā arī, pats galvenais, klausīties mūziku (uh, kad cilvēks prot klausīties to, tad... ir TIK ciktādāk). Principā viņa pret paša gribu man iemācīja būt par snobu, bet ne jau tādu, kurš pilnigi bez analīzes nosoda kaut ko. Snobu, kurš tāds ir tikai tāpēc, ka vairs nespēj gūt apmierinājumu pat no, atļaušos, vislabākās mūzikas.
Uzskatu, ka sapnī redzētā sieviete bija kas lielāks - kā tāds arhetips, kurš iemieso visus skaisto. Un tas arī bija visu mākslu galarezultāta arhetips, mākslu, ko caur smagu (vai vieglu - tam vērtējoši nekad nav bijusi nozīme) darbu un izkoptām prasmēm var radīt cilvēks.
Sasodīts, iemigu uz pāris minūtēm. Tagad vairs negribu rakstīt. Negribu arī iepostēt uzrakstīto, jo līdzīgi kā pēc epilepsijas lēkmes, kad pilnīgi viss šķiet svešāds un neīsts. Ata.
-
0 atstāja kaut koatstāj kaut ko