pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

11/14/17 02:42 am
Pabeidzu skatīties Jorodovska "Endless Poetry". Ļoti sirsnīgs un svaigs materiāls par dzejieka coming of the age, taču galvenokārt par dzīvi pēc tam, topot par to, kas viņš ir (taču ne īsti par to), un ar noslēgumu, kas uzsita pa manām sirds stīdziņām, jo pēdējā atvadu brīdī lakoniski tika konstatēts, ka tēva mīlestības trūkums un skarbā daba bija kā katalizators, kas ļāva māksliniekam patiesi mīlēt, saprast lietu jēgu un pasaules skaistumu - tas tā, konstatējot visu ļoti banāliem vārdiem. Filma ar vieglu sirreālisma piegaršu, artistiski smalka savā neuzbāzīgumā. Patīkams kontrasts pēc slikas teātra dienas. Viena no tām filmām, kas netiks izdzēsta no cietā diska.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko