pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

pixo
10/9/17 06:11 pm
"Pixo" ir mēreni interesanta dokumentālā filma par kādu fenomenu Brazīliešu urbānajā mākslā, dēvētu saīsinājumā tieši tāpat, kā sauc šo filmu - par "pixo" (skatīties šeit - Vimeo, 61 min). Kā māksla tā no pirmā acs uzmetiena šķiet ļoti necila - kriptiski skribelējumi, kaut kas starp neveiksmīgiem grafitti un t.s. tegošanu jeb tagging, kas nomaļākos, policistu patruļvienībām nepieejamākos rajonos izpletušies teju pāri katras otrās ēkas sienu un to māksliniekiem esot tik nekaunīgiem, ka nereti šie sienu "gleznojumi" tiek veikti, apzinoties, ka visas pilsētas acis pavērstas pret viņiem. Tas labi redzams filmas pirmajos kadros, kur jaunieši pārdroši rāpjas augšup pa daudzstāvu ēkas balkoniem, lai nokļūtu vienā no augstākajiem stāviem un veiktu kārtīgu skribelējumu, kas vismaz uz brīdi radītu ilūziju par viņu dvēseles nemirstīgumu kārtējā 20 miljonu pilsētā, SanPaulu, kur šāda indivīda dzīvības un dzīves vērtība parasti tiek mērīta žūksnītī papīra banknošu, pārdesmit gramos lētā, vietējā kokaīna, vērtīgākajos gadījumos sasniedzot pielādētas ziemeļamerikāņu ražojuma pistoles cenu.

Jāatzīst, es šo dokumentālo filmu pats noskatījos fragmentāri - jā, es meloju, ka man tā šķita mēreni interesanta. Tā nebūt nav. Vienkārši ir tā, ka šīs urbānās artistiskās kustības esenci (brazīlieši savā portugāļu mēlē šo kustību dēvē par "pichação") var uztvert un diezgan labi izprast līdz ar pirmajiem filmas kadriem - tie ir nabadzīgās urbānās populācijas neizsapņotie sapņi par mūžīgumu, cenšoties saskatīt skaisto neglītajā, kā arī radot šo škietamo skaistumu iekš neglītās miljonu pilsētas vaļņiem.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko