Manuprāt, tas ir labāk, kā visu atlikušo laiku veģetēt kā kroplim.

Labs viģiks. Kādu laiku atpakaļ lasīju stāstiņus par iespiestiem cilvēkiem, kuriem ķermeņa apakšdaļa līdz krūškurvim ir iznīcināta, bet pats saspiešanas fakts tā kā kavē noasiņošanu un nāves iestāšanos, un tad glābēji atbrauc, paskatās, ka neko nevar izglābt, iedod tam cilvēkam telefonu, pa kuru pazvanīt tuvajiem un atvadīties, un tad viņu atbrīvo un viņš nomirst. Šis varētu būt šausmīgākais veids psiholoģiski, jo tev ir laiks aptvert gan notikušo faktu, gan tuvojošos nenovēršamību, un tas viss kamēr tev apkārt skraida bāli, šokēti kolēģi (kuri vakarā ies mājās, bet tu nē) un (no tavas perspektīvas) svarīgu darbību imitējošos skudriņas no operatīvajiem dienestiem. Ā, un vēl ir redzēti negadījumi ar eskalatoriem, kur ierauj cilvēkus, arī nav forši, ja šitos parādītu vecākiem, tad tie sīkie, kuriem patīk skraidīt pa eskalatoriem, ātri dabūtu pizduļej.