pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

3/4/17 03:52 pm
Bāc, man no *tās* sativas rādās tik spilgti sapņi. Šajā sapnī mana māte bija sajukusi prātā un atradusi veidu, kā pieskārienu paralizēt manu ķermeni (apziņa turpina funkcionēt, un es joprojām redzu caur savām acīm visu notiekošo). Un tā viņa vienkārši ilgi ņirgājās par mani. Pats interesantākais, ka es visu laiku sapņos tagad mostos augšā (sapņi iekš sapņiem), tāpēc vispār neko nevar saprast. Baisi. Bet reizē vilinoši.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko