Resnā meitene half_slavic man atgādināja par savu mīļāko ASMR varoni - a plague doctor named Corvus Clemmons from the Arkham Sanitarium for Mental Rehabilitation. Ģeniāls varonis un youtubēris vispār. ASMR'i mani lielākoties garlaiko, taču šis pievelk pat ne-ASMR'īgā ziņā.

Atceros, ka sākumskolas laikā vizuālās mākslas nodarbībās ķēru augstus ASMR kaifa viļņus, skatoties, kā noteiktas meitenes kaut ko zīmē. Atceros, ka svarīgi bija dažādi nosacījumi, piemēram, mans attālums līdz viņai un zīmējumam, skaņas, viņas balss un komentāri. Kas zina, varbūt tas viss ir saglabājies - būs jāpamēģina ar kādu daļēji nepazīstamu meiteni (jā, ja ir interesenti, piesakieties šim eksperimentam, faking pacienāšu ar tēju un cepumiem). Tik pazīstamu, kā vidējā klasesbiedrene.

Runājot par klasesbiedrenēm - kad atklāju masturbēšanas priekus, es, goda vārds, mentāli gadu laikā "izgāju" cauri 90% no viņām. Nešķirojot neglītajās un glītajās - bez nekādas diskriminācijas, ja runa par fantazēšanu un sevis aiztikšanu! Atceros, ka masturbējot koncentrējos uz viņu dibeniem lielākoties. Kas ir normāli, jo es vienmēr sevi esmu vairāk uzskatījis par cilvēku, kurš vairāk skatās uz ķermeni kopumā, nevis uz kādu elementu. Nu, dibens, kājas, gurni, krūtis, pleci - kaut kā tā. Galva ir atsevišķa kategorija (stulbs smaids). Tā, šķiet, jau kopš seksualitātes apzināšanās. Rakstu par šo lietu, smīkņādams par pagātni - par situācijām, kur man nācās izlikties draugu priekšā, ka man patīk Pamelas Andersones pupi, tikai tāpēc, lai mani neapsaukātu par geju (man tie tiešām nekad nav patikuši; nu, lielas krūtis vispār). 

Jā, tas ir interesanti ar to krūšu izmēru. Šķiet, manu gaumi varētu raksturot par mazliet savdabīgu, ja jau uzskatu, ka principā, jo mazāki pupi, jo labāk (es nediršu). That said, vidēji, tvirti pupi arī ir ģeniāli. Taču mazas krūtis ir visforšākās. Tātad, kas labāks - vārds "pupi" vai "krūtis"?