pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

stāsts iz dzīves "Sieviete, substance"
10/19/16 08:36 pm
Viņa gribēja šeit nokļūt. Viņa tā tiecās šeit nokļūt. Un tāpēc arī nokļuva. Congrats, baby.

Pastāstīšu jums mazliet par savu šodienu. Tātad, viss sākās ar to, ka pamodos pulkstens vienos pēcpusdienā pēc intensīvas "nespēja iemigt, jāpīpē" nakts. Diezgan aizpampušām acīm uzreiz ķēros pie kaut kādu emailu sūtīšanas un pienākumu kārtošanas. Pīpejamais man bija izbeidzies, un viena lāga sirds, kuru labāk šeit neminēšu, man to sagādāja, atnākot ciemos. Tad ciemos atnāca nindza Ģima. Un visbeidzot arī resnais Kumpis. Normāli uzpīpējām, un visi pazuda. Es pabeidzu tā saukto darbu un iegāju dušā. Kāpēc? Jo man šodien plānots ir satikt divas burvīgas meitenes.

Par pirmo es neko daudz nestāstīšu. Vien to, ka tikāmies parkā, tad aizgājām līdz viņai, un tad viņa mani pārsimts metrus pavadīja brīdī, kad devos satikt otru meiteni - art_sua. Interesanti, ka pirmajai meitenei, kuru satiku, (kāpēc es viņu saucu par meiteni, ja viņa ir sieviete? īpaši šī raksta ietvaros) izpaudu tādu frāzi, ka, cenšos atcerēties - ka kopumā esmu vīlies sievietēs un tāpēc šobrīd meklēju sievietē substanci. Jeb sievieti ar substanci. Nevis kaut kādu viena vakara fun, un pēc tam atā. Kāpēc es meklēju ko tādu? Es taču esmu faking pišanās zvērs! Kāpēc man sevi ierobežot?!

Atklāti sakot, sekss ir pēdējā lieta, kas mani uztrauc (labi, ne pēdējā, bet es uzskatu, ka tas ir overrated, pie tam totāli). Man dažreiz pietiek ar reizi nedēļā, dažreiz ar pāris reizēm mēnesī, bet dažreiz es to vēlos katru dienu, bet tas tad ir īsu posmu. Lūk, vismaz tagad cilvēki nepārpratīs mani. Par seksu man patīk runāt tāpēc, lai cilvēki skaidrāk saprastu, kas tas tāds ir, kā arī to, ka filmas viņiem melo (neticēsiet, cik daudz cilvēki uz pasaules tiešām faking domā, ka lietas notiek kā filmās vai līdzīgi tām).

Bet, atgriežoties pie tēmas - aizgāju līdz tā sauktajai otrajai meitenei, sauksim viņu par A (jo art_sua sākas ar A). Viņa mani sagaidīja uz ielas, pretī savai kāpņutelpai, smēķējot kāsi. Un tik jauki smaidīja, ka es viņu apskāvu ļoti spēcigi. Un tad noskūpstīju. Manam telefonam bija izlādējusies batereja. Viņa man diezgan ātri, joprojām esot uz ielas, pateica, ka viņa vakar izšķīrās no džeka (kas, manuprāt, ir bullšits). Un brīdī, kad kāpām augšā pa trepēm uz viņas mazo, bet foršo 2. stāva dzīvokli, viņa pateica liktenīgo - (pārfrāze) klau, es vēlētos, lai mēs šobrīd būtu draugi, nu, bez pieskāršanās un tamlīdzīgi.

Man tajā brīdī burtiski atkārās žoklis. Domāju - iesist viņai maigu "attopies" pļauku, lai atgrieztu pie realitātes? Bet, nu, pārdomāju (par laimi), jo tomēr nekad neesmu nodevies fiziskai vardarbībai pret sievieti, ja neskaita savu māsu tīņu gados. Kāpēc es biju tik pārsteigts? Tāpēc, ka tusiņā viņa iepazīstināja mani ar sevi kā ar pavisam citu cilvēku. Ar cilvēku, kurš ir tā sacīt inteliģenti atklāts. Tāds, kuram nav aizspriedumu un kurš par visu var izrunāties. Tāds, kuram var ļauties, atklāt sevi un doties pie viņa uz tiešām sasodīti kaislīgu un ilgu mīlēšanās sesiju, kur es sevi atkailināju faktiski pilnībā.

Nu jau mēs sēdējām pie viņas galda, viens otram pretī, un malkojām tēju. Es nezinu, ko viņa dzēra, bet mana tēja bija piparmētru zaļā. Bija iespēja izvēlēties starp parasto piparmētru un piparmētru zaļo, un es paņēmu zalo, jo jau sajutos, it kā man uz pleciem būtu uzlikts simtgades slogs. Es, vēlēdamies saglābt situāciju, nē, nē, drizāk es, vēlēdamies SAPRAST situāciju - tas ir, vai viņa VISPĀR vēlas, lai es kādreiz viņai pieskaros (pofig, kad - pēc gada, mēneša - bet pieskaros), viņu vislaik taujāju par to, uzdodams ļoti saprotamus un skaidri formulētus jautājumus, uz ko ekspektēju skaidras atbildes. Bet mēs tā kādas 20 minūtes runājām apļos, izmetot kopā veselus trīs apļus un katru reizi nonākot pie tā, ka tikai tāpēc, ka viņa vakar izšķīrās un šodien ir nogurusi, viņa nav spējīga man vismaz izdarīt kaut vismazāko mājienu attiecībā pret to, vai jebkad vēl vēlas ar mani atklāti komunicēt (par to, ka "būt vienkārši draugiem" ir skaidrs, ka viņa vēlas, bet tas ir kā izkastrēt sevi attiecībā pret viņu). Es mūs nogurdināju ar to, cik daudz iespēju izglābt situāciju es viņai devu.

Vienā brīdī pat izskatījās, ka viņa ir sapratusi, ka tas, ko prasu, nē, lūdzu, ir tik vienkārši izdarāms - atliek tik saņemties un pateikt "Jā, VARBŪT pēc kāda laika, nez, mēneša, gada ar tevi vēlēšos komunicēt, nododoties komunikācijai pilnībā, taču pagaidām nē", un es būtu viņu apskāvis, un turpmāk nebūtu vispār piesējies, un kas zina - varbūt mēs beigās būtu labi draugi pat bez fiziskās komunikācijas. Taču es tomēr arī esmu principiāls un uzskatu, ka, ja cilvēks nav spējīgs otra cilvēka dēļ, kuru viņš acīmredzot ir maldinājies attiecībā pret to, kāds viņš ir (t.i., es tiku maldinās attiecībā pret to, kāda ir A, jo tāpat nekādā gadījumā nebūtu ar viņu mīlējies pēc pirmreizējas satikšanās, nododoties vienas nakts sakariem - man tādas lietas neinteresē), tad man ir tiesības no viņa tomēr pieprasīt zināmu skaidrību un noskaidrot, vai viņš vispār vēlas ar mani turpināt tādā garā. Bet viņa nespēja pateikt "nē, nevēlos". Vislaik atdūrāmies pret "Es to šodien nevaru tev pateikt."

Izgājām ārā uzpīpēt. Un es jau biju paudis, ka tad došos projām, ja jau mēs nekur nevaram verbāli nonākt - nekādi secinājumi, ka spējam saprast viens otru un, cienot šķietamo pārpratumu, kaut kā nākt pretī. Šķiet, tāpēc, stāvot laukā un pīpējot, A kaut kā kļuva it kā atklātāka un emocionālāka (vizuāli arī kļūstot pievilcīgākai; sasodīts, viņa tik viltīgi prot mainīt sevi!), un mēs atkal sākām kopā pieļaut iespēju, ka šim pārpratumam ir risinājums, radot man iespaidu, ka A varbūt tomēr nav izvarojusi mani, ka varbūt tas viss nebija vienas nakts sakars, bet NĒ, bļaģ, atkal viņa pateica, ka nevar man pateikt, vai pat pēc faking gada būs ieinteresēta manī fiziski. Un es viņai iebļāvu sejā: "BĻAĢ, Tas nav svarigi, svarīgi ir tas, ka tu spēj man pateikt, ka neesmu pipmjsūkātājs, kurš ir uzķēries uz "pimpju kolekcionāres", A, es gribu dzirdēt tikai to, ka tu neesi "pimpju kolekcionāre!" Iebļāvis viņai to sejā un nobraucis ar savu plaukstu pāri savai sejai, it kā kaunēdamies, es pagriezos un aizgaju. Labi, labi, es meloju, ka iebļāvu viņai sejā. Toties par to žestu gan nemeloju.

Tāda, lūk, bija mana šodiena. Esmu atguvis pazīšanos ar burvīgu meiteni, kuru zināju, kad vēl bijām tīņi, un esmu piedzīvojis, kā es ironiski iepriekš minēju, izvarošanu jeb seksu pret savu gribu - nu, ja tā var to saukt, jo es katrā ziņā nebūtu TĀ mīlējies ar A, ja zinātu, ka viņa mani vairs negribēs. Protams, viņa nevarēja zināt, ka pēc sava drauga pamešanas (kas notika vakar) lietas tā mainīsies, un es to pieņēmu, bet tieši tāpēc es arī prasīju, lai viņa vienkārši atklāti pasaka, vai viņa jau tad nezināja, ka neturpinās ar mani fizisku sakaru. Un to viņa man nevarēja pateikt.

Vīrieši, uzmanieties no šādām sievietēm. Un sievietes, lūdzu, apzinieties, ka ne visi vēlas atklāt sevi otram uz naksniņu un pazust. Jā, man to dažreiz patīk darīt, bet šoreiz A man tonakt lika noprast, ka viņa vēlas mani uz ilgāku laiku noteikti. Šņuk-ety-šņuk.