pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

ieskats manā oh-so-cringeworthy pagātnē
8/28/16 10:53 pm
Es agrāk biju tik sasodīti nožēlojami smieklīgs cilvēks, skatoties no šī brīža skatu punkta. Saprotu to, ka, ja ne visi, tad noteikti vairums cilvēku dzīvē ik gadu nonāk pie, ja ne tāda paša, tad ļoti līdzīga secinājuma. Tas notiek cikliski, ik gadu pēc gada, un tad pēc vēlviena gada. Un izbeidzas, šķiet, ar nāvi. Sevis saudzēšanas nolūkā iztēlojos, ka tas ir viens no progresa nosacījumiem. Un tā arī varētu būt, jo pretēji - ja tu ik pēc posma neapzinies, cik ļoti esi sūkājis nēģera pimpi, tad, iespējams, sistēmā ir kļūme, vai arī tu vienkārši neattīsties.

Dievs, es laikam būšu apzināti izdzēsis no atmiņas visas tās humorously cringe-filled a la "Jaunais dzejnieks 2003" tipa pārtijus - esmu tos (vienā brīdī, esot kopā ar, iz citu vārdiem, nu-jau-diezgan-nožēlojamo Signi Pupiņu, kā Simčiks viņu dēvēja, mēs bijām regulāriķi šādos mazkalibra, bieži vien wannabe BETA, pasākumos) apmeklējis, taču atceros tikai šo piesaukto faktu. Un tieši tāpēc šie pasākumi noteikti manī nostiprināja manu tā jau stingro paškritiku, nu, redzot, cik ļoti tās aspektā feilo citi manai cīņu biedri (wahahaha, cīņu biedri, yeah right!). Es nekad neesmu mīlējis salikt kopā dzeju, taču proza ir kas cits. Kas cēlāks. Augstāks. Nākošā attīstības fāze.

Viena maza atkāpīte. Un pirms tās vēlviena - es ar to nelepojos, dies pasarg, taču dzīvē neesmu piepūlējies gandrīz nevienā brīdī, kas man ir prasījis piepūli, es neesmu piepūlējies. Ja vien par piemēru neņem manu fatālistisko nevēlēšanos apmeklēt trenažieru zāli kopā ar senci, kad man bija, nezinu, 14, 15, varbūt pat 16. Tas bija painfully torturous. Taču es to darīju, jo pretēji sencis uz mani dusmojās. Un šīs dusmas bija vispretīgākās, kādas man nācies saņemt no svarīga radinieka puses. Tās, pārtulkojot no "izjūtas" vārdos, izkalusās aptuveni šādi: "Paskaties tak uz sevi, resnais! Tu vēlies tik dirnēt pie tā kompja, spēlēt tās trulās videospēles, turpinot vispārēji regresēt, kamēr tavi vienaudži [mentāla liste ar viņam zināmiem draugu bērniem, kuri ir sportiski, "veiksmīgi", gudri un skaisti] dara lepnus savus vecākus."

Jā, es nekad neesmu darījis lepnus savus vecākus. Varbūt vienīgi tagad - ar mūziku. Taču mani nevar pie tā vainot, jo nekad arī neesmu centies (jau kopš tīņu gadiem dzīvoju ar daļēji destruktīvo apziņu - "es neprasīju, lai tieku radīts šajā pasaulē, tā kā neekspektē pateicību, bet drīzāk esi gatavs uzņemties par savu rīcību atbildību [,lol]"). Saprotams, ka atliek vien nedaudz pacensties, un arī šajā jomā var, kā saka, izspiest kaku "viens-divi".

Rezumējot: lielāko daļu dzīves gan savās, gan vecāku acīs esot "the underdog", es vienkārši izaudzēju biezu ādu. Un attīstīju spēju tuvu izcili melot. Vai šīs spējas man ir nākušas par labu? Faking neatbildēšu uz tik muļķīgu jautājumu.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko