Šonakt murgoju 38-39 grādu temperatūras murgus. Savai draudzenei I sapnī iesitu pa sejiņu. Tas man ir kaut kas totally novel. Es pat sapnī biju tik šokēts, ka esmu spējīgs uz kaut ko tādu, jo realitātē, uh, realitātē esmu tik tālu no kaut kā tik pretīga (tik pretīgas rīcības), ka, šķiet, kad sapnī to izdarīju, realitātē, guļot gultā, visi muskuļi sarāvās krampī. 

Ziniet, kā es saslimu? Lietojot faking telefonu, kas bija iekritis podā (podā, kur nebija nedz čuru, nedz kaku) un pēc tam izņemts no rīsu trauka. Vairs nevaru uzrakstīt sms, bet vismaz varu saņemt zvanus un piezvanīt. Kaitinoši ir tas, ka kopš jaunā gada esmu nokāvis 4 lētos telefonus (tāpēc uz dārgajiem nemaz neskatos, jo nedēļa no rokām telefons man izlido aptuveni vidēji 5 reizes).

Visu nakti bija tāda kā maiga migrēna, kas tagad pierima. Klausījos Džeka Londona audiogrāmatas (jo nevarēju paskatīties ekrānā). Ek, Džeks Londons. Uzreiz atceros sevi 16 gadu vecumā, kad lasīju desmitiem sējumus ar viņa kopotajiem rakstiem. Mani vienmēr ir fascinējuši unforgiving ziemeļi. Tāpēc viens no mīļākajiem īsstāstem ir mazliet banālais "To light a fire". 

Citās ziņās. Tagad, kad galva var teikt vairs nesāp, izdomāju, ka jāsāk lasīt likumi, kā zināšanas man varētu noderēt. Un, smejies vai nē, šoreiz tas ir Maksātnespējas likums. Jā, man ir līdz galam neizkalti plāni šajā aspektā.