Šodien satiktu savu sen nesatikto musulmaņu draugu Ramlosi (vārds mainās, jo viņš ir iztekts pirmatnējā sufisma piekritējs un, viņa vārdi, gaišais mags). Tik šanās mērķis: my venture into the muslim mysticism. Jeb tikšanās uz tēju vai divām (tasītēm). Protams, nekādu tēju nedzērām,                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                        atskaitot kaut ko, kas "viņiem" skaitās tēja - karstais ūdens tiek (tika) sajaukts ar karstu mellas tējas ekstraktu, un klāt tiek (tika) piešauts pārāk daudz cukurs. Tēja kā tēja, tikai daudz labāka. 

Kāpēc? Tāpēc, ka nepagāja ne mirklis, un viņa rokās pavīdēja gara, gara pīpe. Es vaicāju- kopš kura laika tu smēķēķē tabaku, mudak? Man likās, ka tava sūda reliģija aizliedz pīpēt tabaku. Viņš kārtējo reizi apvainojās, bet ne jau tāpēc, ka es kārtējo reizi kļūdījos savā pieņēmumā, nē. Tāpēc, ka es, būdams tik jau nu inteliģents un erudīts džeks (smieklīgi, ka viņš tiešām domā, ka esmu tāds - vismaz uz pasaules ir kāds cilvēks, kā priekšā varu tiešām paspīdēt ar zināšanām un visādām psedo-lietām). Tas ir vairāk, nekā glaimojoši, jo es patiesi varu izpausties, un pārsvarā daru to melojot, jo patiesībā pēc asinīm un mazliet pēc ticības esmu žīdu suns, un mans pienākums, nay, gods ir melot gojiem. 

                                                                                                                                                                                           Jā, zvilnot manā ērtajā gultā viens otram blakus (ir tik patīkami gulēt blakus hardcore musulmanim, jo nav nekādas "vai man dieniņ, ka tik viņam prmani dāsni cienāja ar opija pīpi, kas vēl dāsnāk bija piestūķēta ar Azarbaidžānā augušu magoņu suliņas lipekli (ko pienesa viņa jaukā kundze, pēc ticības zviedriete, bet reliģijas faking kalps. Bet es saprotu, kāpēc viņa varētu patiesi būt Rambo vai kā viņu tur kalps. Saprotams, akcents ir uz ģimenes vērtībām un saticīgu kopdzīvi, bet tas viss ir sūds, ja tu esi citas konfesijas (neatceros vairs, vai tās ir konfesijas, vai kas, bet Ramloss ir šits, bet viņa čiksa - sunītis).                

Gandrīz arī dabūju pa purnu, jo viņam apnika, ka vārdu 'musulmaņi' konstanti aizvietoju ar 'cūku pisēji'. Piedodiet, ka rakstu te tādas rupjības, bet man ir pohuj par jums visiem, jā, visiem, arī Jonasu.                                                                                                                                                                                        

Allah, es patiesībā vēlētos, lai Jonass man atsūkā pimpi, jo tas varētu būt īpatnēji, ņemot vērā, ka viņš stostās. Kāpēc īpatnēji? Tāpēc, ka varbūt stostīšanās rada tādu kā mutes kustības refleksiju [uz mirkli izbāzu pa 4. stāva logu torsa augšadļu un kā tāds vecs itāļu pidarass sāku kliegt uz lejā taurējošo mašīnu; tā aizbrauca pārdesmit sekunžu laikā, nepamanījusi mani, bet no kaimiņiem es gan dabūšu pērienu, jo es neprotu itāliešu valodu, un tāpeč bļāvu kaut ko starp krievu, vācu, franču, angļu un latgaliešu. Es zinu, esmu bagāts savās zināšanās - protams, es ar to nelepojos, bet iebāzt sejā kādam to šad tad nenāk par sliktu. Kā tas atšķiras no vulgāras, nepieklājīgas uzvedības? 

Viens, es pēc tam vienmēr atvainojos, sakot, ka sajucu auditoriju ar citiem cilvēkiem, kuri pirms mēneša mani māsai nozaga skeitbordu, piebilstot, ka viņi nudien izskatās aizdomīgi savās kapucēs un tumši krāsotajās drānās. Un, otrs, viņu ādas pigmentācija bija diezgan tumsnēja - varbūt ne tik, kā tipiskam romam, bet drīzāk kā oreo-type niggeram (HMS oreo-type arī bija tādi pre-drednaught kaujas kuģi britu karaļa Džordža V valdīšas vidusposmā [atcereties, V is for vendetta; vienmēr un visur, ja runa ir par monarchy of UK]).     

Fonā visu laiku dunēja kaut kāds Sufistu sūds, kas patesībā nemaz nav tik slikts, ja vien tā kuce nedziedātu. Bīts ir labs. Mana bembja (haizivs tips) vūferi gandrīz aizrijās ar zemajām frekvencēm un tika izpirsti pa logu ar visu priekšējo un aizmugurējo mašīnas stiklu. Tā kā visi basīgie cilvēki - turn your bass down as the percussion in this musical piece is fucking mad. Bet tas bass ir feiks - to saka mūziķis manī - tas vienkārši ir piemiksēts, lai faking pakī nelieši varētu kruīzēt savos Toyota pikapos (ar 12.7×108mm DShK ložmetēju, kas glīši uzmontēts auto piekabē) cauri Mančesteras vai Gotenburgas šaurajām ieliņām. Patiesībā muzačkai ne vainas. Vaina ir manī, nay, mēs esam vanīgi savas kulturālās apdalītības dēļ, nespēdami izbaudīt šo daili. 

Labi, man jāskrien uz darbu un tad uz mēģi, lai gan nē, piedrāzt darbu, došos tikai uz mēģi. 

Un visbeidzot, iepriecināju Ramlosu ar viņa svētākā pravieša fotku, par ko viņš man užšāva kārtīgu piķi un aicināja momentā to izdzēst. Little did he know that I had a hidden backup, muaahahaha! Nē, bet, ja godīgi, tad musulmaņi rullē. Es tik daudz, ko uzzināju, ko mums nepārtraukti melo par viņiem, jēziņ! Es lēnām sāku visu saprast. 

Mana dāvana Rimmingam (tā teikt, interpretācija par mūžseno tēmu; citiem vārdiem, ja mans līķis tuvākajās dienās tiek atrasts mētājamies kaut kur bez galvas, tas ir Ramzijs, kurš mani piebeidza, neviens cits, kā Razzo: 

                                                                                                                                                  

Ak jā, neko nepārlasīju, tāpēc atpisieties par kļūdām un neloģismiem.