pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
- atskats uz nakti jeb "kas vajadzīgs, tam ar' lemts notikt"
- 3/11/16 08:27 am
- Šonakt bija nenormāli veselīga nakts ar Ž ģitāristu Ritvaru un viņa kolēģi, nē, draudzeni, Sabīni. Sēdējām virtuvē, gājām uz mini balkona patērēt cigaretes, klausījāmies muzonu, pīpējām tīto dakteri zaļūksni, runājām par intīmo (vismaz Ritvars un es; meitenes neapceļam, un tas ir pavisam nopietni- viņas parasti mūsu aurā jūtas kā faking princeses, labā ziņā, protams). Ļoti jēdzīga nakts, jo man ir svarīgi parunāt ar cilvēkiem, kuri man ir tuvi. Ar Ritvaru tik atklāti nekad nebijām runājuši. Tas ir tik ņirdzīgi, cik patiesībā abi korekti domājam cits par citu un par lietām vispār. Ar "korekti" es šoreiz domāju to, ka mēs principā visus jautājumus par grupas savstarpējām attiecībām varējām iztirzāt smieklu pavadībā, bet tādu siltu un cilvēcisku smieklu, ne ņirdzīgu vai humora pilnu, nē. Mēs vienkārši pārliecinājāmies par to, par ko bija nojausma - par to, ka cilvēks tev blakus totāli nav tāds kretīns, kāds viņš kaut kad ir šķitis noteiktas situācijas, uzvedības vai vārda dēļ. Un, ka patiesībā ir pavisam pretēji - ka mēs saprotam viens otru labāk, nekā mēs šad tad saprotam sevi. Bet tas laikam ir normāli, ja kopā tiek spēlēta mūzika jau nepilnu dekādi. Protams, ka esmu vainīgs pie tā, ka iepriekš nebija sanācis baudīt šādas atklātības - es agrāk biju baigi disociējies no grupas un visiem tusiņiem, bet tagad jūtu, ka jānāk atpakaļ. Kāpēc? Un kā "atgriezties"? Heh, ne jau kā suņukam, iespiestu asti starp kājām, bet gan kā cilvēkam starp citiem cilvēkiem - bez aizspriedumiem un ar pārsteidzošu sapratni no puses, kas neesmu es un ko pēc idejas esmu pievīlis.
Kā man tā ir sanācis pievilt grupasbiedrus? Uh, gari stāsti. Īsumā: pieredžu cēloņu irdīts, parasti pēc končiem vai saviesīgajos vakaros biju tendēts vienmēr uz divvientulību, jo uzskatīju un joprojām uzskatu, ka baros ar alko aizraujošas sarunas vest nevar, atskaitot varbūt tad, ja tiešām sakrīt, un lielākā daļa cilvēku (kuri kopumā nav daudz) ir asprātīgi un viedi. Jā, es agrāk pēc koncertiem vislaik uzreiz pazudu ar Ritu kaut kur tumsā, nereti pat neatsveicinādamies. Vispār es priecājos, ka mani gr.biedi (BIEDI!) ir tik saprotoši. Es totāli zinu, ka uz pasaules ir tik ļoti daudz un dažādu cilvēku, kuri mani totāli nesaprastu un atgrūstu tā vietā, lai kaut vai caur riebumu, sviedriem un piespiešanos tiktu ar mani skaidrībā (nevis "because I'm worth it", bet gan "because we're worth it"). Protams, ja es biežāk trenētos (es to faktiski nekad mūžā neesmu darījis, ja neskaita aklu mažor/minor gammu dragāšanu uz grifa, skatoties kādu seriālu vai filmu), tad cilvēki par mani runātu pavisam ko citu. Tad būtu: "O, Ulvis, jā... ja man būtu grupa, es viņu ņemtu par basistu (lai gan zinu, ka viņš nenāktu, ha)", nevis "Ā, tas narkomāns? Viņš vēl nav nosprādzis? Ja nē, tad gan jau drīz nosprāgs. Ak jā, mūzika - sūds, bet pats basģitārists - kokains pediņš, kurš spēlē tikai ar pirkstiem partijas, kas vairums gadījumu ir saknes nots barē akorda pseidoarpēdžija (pseido, jo slāpēta; man jābūt smalkam basistam pat tad, ja sūkāju kā cilvēks).
-
0 atstāja kaut koatstāj kaut ko