| 10:10a |
tēju un šņudauku ielejā sēž slimnieks un pa logu redz sauli. blakus kaķis apvēlies uz muguras un izstiepis baltās, superpūkainās kājas. slimnieks lasa hemingveja kontrabandistu stāstus un neiet uz spāņu valodu. ausis ir aizkritušas, un galvā zvana, dūc un zumzina. dīvaini, bet saliktā sakārtotā teikumā man parasti jāpiedomā, pirms lieku komatu pirms un. saliktā pakārtotā teikumā pieturzīmes salikt ir vieglāk, varbūt tāpēc, ka esmu #traditionallysubmissive. |
| 12:44p |
bērniņš un dzīves oksimoroni
mammu, es iztīrīšu vannasistabu, bet sarunāsim, ka viņa tad arī paliek tīra, labi? protams, manu mazo draudziņ (gunas zariņas balsī, kad viņa lasa kārļa vērdiņa dzejoli), protams, iztīri, un tur vairs nekad nemētāsies vates ripulīši, pie izlietnes malas nepielips tēta bārdas rugāji un mazā māsa vairs nezīmēs ar zobu pastu uz spoguļa. turpmāk viss būs tīrs.
tagad es astoto reizi piešūšu mētelim pogu ar stirniņu un tieši tāpat ar visiem sarunāšu, ka šī poga vairs nenotrūks brīdī, kad es velku mēteli, lai ietu ārā uzpīpēt ar onkuļiem un tantēm, un man vairs nebūs jāsaka - man notrūka poga, jo es pārāk aktīvi ķemmēju matus. poga būs savā vietā, un stirniņa vienmēr mirdzēs manā pazodē. |