Nu, labi, es te arī iepļurkstēšu, citādi man kaut kas neesot kārtībā ar pašcieņu.

Šurp grāmatas, uz skolu,
Es būšu teicamnieks!
Tad māmiņai un tētiņam
Un Staļinam būs prieks!

Vispār, ja Visu Tautu Tēvs redzētu, kādi sastrēgumi šorīt bija Rīgas centrā, viņš kapā otrādi apgrieztos un ne jau no prieka.
"Tas ir vienkārši pizģec. Pizģec ar lielo P", es šodien teicu vienai kursabiedrenei. Es, protams, saprotu, ka vecāki grib to labāko saviem bērniem un vēl labāku saviem mazbērniem, un es saprotu arī to, ka stāstīt citiem, ka tavs bērns mācās, teiksim, Rīgas Hanzas vidusskolā ir kruta un, to stāstīdams, tu izjūti sevī tādu patosu par paveikto, ka tava pašcieņa vienkārši uzblīst kā līķis, kas izmests saulītē karstā vasaras dienā kaut kur Smārdes purvā, bet nu nafig jāved sava vārā, padsmitgadīgā un nereti arī stulbā atvase uz kaut kādu elitāro skolu un jābojā diena tiem, kas simtu tādu sūda bērnu dēļ kavē darbu? Izaug viena vienīga memļaku paaudze, kas nemāk aiztaisīt pat bikšupriekšu līdz vecumam, kad jākārto pamatskolas eksāmeni. Nē, nu vest bērnu uz skolu līdz zināmam vecumam, teiksim, klasei trešajai nav nekas slikts un tas pat ir slavējami, bet ne jau vēlāk. Saprotiet, tas ne pie kā laba nenoved, ka bērns izaug par kaut ko tādu, kas pats neko nespēj, bet vienmēr gaida palīdzību no vecākiem, no apkārtējiem. Tādus pūlis vienkārši nomin, bet man tas absolūti nerūp. Vienīgais, kas man rūp ir lai es visur paspētu laikā un lai nebūtu kaut kādu sūdainu korķu uz tiltiem. Sociālismā bija vienkārši - tevi iespundēja tajā skolā, kas tev bija vistuvāk mājām un nevienu neinteresēja, vai tur skolotāji ar acīm izģērbj bērnus un vai ēdnīcā kāda pavāre nekultivē dizentēriju izraisošās baktērijas, kuras ik pa laikam iejauc kartupeļu biezenī. Un uz operu arī gāja nevis tie, kas varēja atļauties (tas, protams, ir svarīgs faktors), bet gan tie, kam tā ļoti patika un kuri varēja dabūt biļetes (tas ir vēl svarīgāks faktors). A tagad kam ir nauda, tas dara kā grib un piekāš pārējos, un kamēr mūsu tautas priekšstāvji turpinās sirgt ar izkaisīto sklerozi un atstāt, kur pagadās, teiksim, koferus ar pāris tūkstošiem skaidrā, tikmēr šajā valstī arī nekas nenotiks. Ja tā godīgi, tad man šķiet, ka ne tikai Vairu un Hlevicki, bet arī Emsi ir uzmetuši. Balsojiet par mani! No katra pēc spējām un katram pēc vajadzības - tāds ir mans sauklis!

P.S. Man ir prieks, ka klasi vairs nevarēs pabeigt ar nesekmīgām atzīmēm. Principā es atkal spļauju sejā tiem, kas turpina iet skolā.