Es skatos 80to gadu bildes un klausos vecu mūziku nevis tādēļ, ka tur ir kaut kas tāds, kam ir savs šarms (gan jau noteikti ir arī tas), bet tādēļ, ka es mēģinu noķert to bildes unikālo sajūtu, ko tā manī izraisa. Man ļoti patīk skatīties bezpersoniskas mikrorajonu saulainu vasaras dienu bildes, kas parāda, ka nemaz tik sūdīgi jau tajos laikos nemaz nebija. Tas ir tāpat kā atbraucot uz laukiem tu vienu sekundes simtdaļu sajūti to īsto lauku smaržu. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids kā var reproducēt tās sajūtas, kas tevī bija maziņam esot. Atceros laiku, kad man bija kādi gadi 5, tad sēdēju ķiršu kokā, gaidīju piena mašīnu un dungoju "Viņi dejoja vienu vasaru" un tad bija tāda iekšēja un ārēja bezrūpība kādu nekad droši vien vairs nepiedzīvošu. Šodien sapirku visiem dāvanas un Rozes grāmatnīcā nopētīju fotogrāmatas - nu šausmīgi dārgas. Pat Dalī un Renuāra darbu izlases ar aprakstiem ir krietni vien lētākas un biezākas.