28 Oktobris 2005 @ 23:09
 
Daudzi man ir pārmetuši, ka es kā tāds nūģis sēžu mājās un nenodos jaunības maksimālismam. Un es nekad neesmu atbildējis uz šo teikumu. Vienmēr aizgriežu galvu citā virzienā un ar nodurtu acu skatieni skatos grīdā. Tas tādēļ, ka daudzi mana vecuma paziņas jau ir kapos. Bet dažs labs vēl dreifē kaut kur Baltijas jūrā. Un tikai dēļ šī maksimālisma. Ja es sāku darīt kaut ko, kas savā izpausmē ir tik ļoti atslābinošs, tad man ir ļoti grūti apstāties. Tieši tādēļ es visu laiku sevi turu tādā kā nobremzētā stāvoklī, lai tikai nekas nesāktos. Es reizēm domāju: kā justos man tuvie, draugi, klases biedri, ja viņiem būtu jānāk uz manām bērēm? Kāds būtu viņu skatījums uz dzīvi pēc kaut kā tāda? Arī man negribētos būt līdzīgā lomā. Mani ļoti stingri tur visas tās ieceres, kas atrodas manā galvā, kuras man ir jāizpilda kā pienākums. Kā pienākums pret sevi. Un tikai tās ieceres, kurām jāpārvēršas matērijā, mani vienmēr izdzen no izmisuma vai depresijas, kad viss sāk šķist neiespējams un nekam-nav-jēgas-mēs-tāpat-visi-nomirsim.
 
 
( Post a new comment )
etnomuzikologs[info]uks on 28. Oktobris 2005 - 23:52
Nu tad sapūsti ar savu visāda veida narcisismu. Es šovakar negribu kasīties. Esmu pārāk sentimentāls un eju gulēt.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
Manas dzīves atskaņu almanahs[info]ulvs on 28. Oktobris 2005 - 23:54
Kādu narcismu? :)
Bļin, tu esi ierūsējis. Tiešām ej gulēt.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)