nē, es par to, ka ejiet visi dirst :) ar skolu man bija citādāk. tikai pēdējos mēnešos līdz galam sapratu, cik man bija labvēlīga klase. bija cilvēku ar kuriem praktiski vispār nebiju runājis visus vidusskolas gadus un te pēdējos mēnešos rodas kontakts, kas pietam ir foršs. tas, kas tracināja, bija skolas vide. es paspēju pabeigt pēdējā brīdī, tagad tur viss ejot uz grunti.

Nu, es arī beigšu pēdējā brīdī. Bet vispār man arī ir ārkārtīgi laba klase - labākā no visām 12tajām, bet vienalga ir tā, ka viņi man ir noriebušies un es noteikti viņiem arī.

man tas pats. un principā tajā klasē nonācu vairāk vecāku motivācijas vadīts (dabaszinātņu klase, kas skaitās visnepatīkamākā, jo tur visus trīs gadus ir ķīmija, fizika, bioloģija, kamēr pārējās programmās katru gadu ir pa vienam no šiem priekšmetiem).

nav jau tā, ka es izteiktā formā ilgojos, tomēr tāds neliels sentiments pa retam uznāk. visiem tāds ir.

es zinu, ka pēc skolas beigšanas es vienaldzīgākajā gadījumā satikšu nevienu cilvēku, labākajā - 4. Es kaut kā nejūtos slikti, ja ilgstoši neesmu baudījis viņu klātbūti. Vispār šobrīd ir tā, ka gribas nopirkt sintiķi, notīties uz laukiem un mierīgi, netraucēti darboties.

es uzturu kontaktu ar vienu cilvēku. otrs nav Latvijā. bet atmiņas šā vai tā ir un paliek, ieskatot visus pārējos.

es laikam vispār gribētu proporcionāli apgriesi - lielāko daļu laika pavadīt laukos un dažreiz atbraukt paviesoties pilsētā.