Šim rītam būs digitālās skaņas sintēzes produkts no Korg Kay Algorithmic Realtime Music Architecture (KARMA).
Un vispār es sāku domāt, kāpēc ir tā, ka bieži dzīvē pierādās teiciens:"Kā vilku piemin, tā vilks klāt". Vienīgā mana doma bija tāda, ka mēs dzīvojam zemapziņā. Cilvēki, kas nomirst, nepaņem līdzi kapā savu zemapziņu un reizē līdz ar to arī atmiņas. Tās visas paliek karājoties gaisā. Zinātnieki arī pēta to, ka mēs atrodamies vienā vienīgā radioviļņu starojumā. Nu un cik tad mums ir to cilvēku taisītu raidītāju, kas tos signālus raida? Nemaz jau tik daudz nav. Tad no kurienes nāk tie pārējie. Iespējams, ka tā ir tā zemapziņa, kurā mēs dzīvojam, kuru mēs elpojam, utt. Cilvēks ar savu auru negribot pieslēdzas zemapziņai, kas savukārt nogādā šo informāciju tālāk pie tiem, kam tanī brīdī ienāk prātā runāt par to cilvēku. Un mēs to uzskatām tikai par apstākļu sakritību, lai gan neapzināti sākām runāt par konkrēto cilvēku, kurš nu ir klāt. Globālais zemapziņas katls mūs vada un mēs pat to nemaz neapzinamies. Ne velti cilvēkam zemapziņa ir daudz lielākā nekā apziņa. Ir situācijas, kad mēs tuvojošās briesmas redzam sapņos un, tad kad nelaime notiek, mēs tam konkrētajam sapnim pievēršam vērību un atceramies, ka es jau lūk šito sapnī redzēju. Patiesībā zemapziņas katls mūs brīdina. Un to vislabāk tam ir darīt, kad mēs guļam - caur sapņiem, jo tad apziņa ir pilnībā atslēgta un zemapziņai nav šķēršļu. Tieši tas pats ir ar dežavū. Ja reiz visu cilvēku atmiņas ir nonākušas zemapziņas kopējā katlā, tad šis katls mums pieslēdzas tanī brīdī, kad ir notikusi kāda identiska situācija un piegādā mums jau mirušā cilvēka tā brīža emocijas/asociācijas/redzējumu un mums tikai liekas, ka tā ir bijis ar mums. Nē, tā ir bijis ar kādu citu.
Šis teksts protams ir tikai manas pārdomas un nekas vairāk, bet netiek izslēgta varbūtība, ka tā varētu arī būt.