vilciņš

nu dien dīvaini. no vienas puses nemaz nav dīvaini, no otras ir gan.
tas, kā mēs dzīvē kaut ko vēlamies "skaļi" un tas, ka kaut ko vēlamies arī iekšienē - "klusi".
un kaut kas no visa šī "skaļā" un "klusā" sajaukuma pēc laika piepildās un ar mums dzīvē notiek.
tad pēkšņi ir "wtf!!!" sajūta. gribas sev jautāt, kāpēc tas ar mani notiek. bet tad.
bet tad sanāk parakņāties sevī iekšā kā tādā pasaules atlasā vai vēstures grāmatā un atrast pēdas.
pēdas mūsu vēlmēm, sapņiem, iecerēm un domām. apzinātām vai neapzinātām. un tas viss arī notiek.
tas viss nekad nenotiek uzreizes, tas notiek pēc kāda laika.
kādreiz domāju, ka šīs lietas ar mums notiek tad, kad "esam tām gatavi", bet tagad pats šaubos par to.
šķiet, ka lietas vienkārši notiek. tās nobriest kā maizes mīkla vai alus ieraugs un tad ir gatavas.
tas viss liek domāt tikai vienu. jābūt ļoti uzmanīgam, ko mēs vēlamies, domājam un sapņojam.
ir jāatrod veids, kā sasinhronizēt to visu sevī. varbūt meditēt, varbūt.
bet noteikti ir tik daudzas lietas dzīvē, kas ar mums notiek un šķiet kā triecieni, kas pārsteidz nesagatavotus.
bet vai tiešām? vai tiešām mēs esam nesagatavoti tam, ko kādreiz esam izlaiduši caur saviem neironu tīkliem?
un vai tad, ja apzināti kontrolēsim savus sapņus, domas un ieceres, viss notiks pēc mūsu prāta?
kur tad ir nejaušība, haoss un entropija?
vai mēs vienmēr esam tie, ko kādreiz vēlējāmies no sevis? vai arī planētas "sabīda" mūs, zvaigžņu putekļus, pēc savas kārtības un sapņi, domas un ieceres ir tikai ilūzija?
vai ilūzija arī ir ilūzija?

šobrīd visvairāk gribētos dzirdēt "take it easy honey, it's time to sleep" jebkurā pasaules valodā, jo ja tam tā būtu jābūt, tad jebkurš to saprastu.

tas ir tas, ko šobrīd vēlētos dzirdēt, jā.
tikpat kā tā senā doma par "sirdspukstu krogu", kurā pietempties, apreibt un kļūt par sajūtu narkomānu.