#491
Šodien bija kapusvētki. Par to, ka tie nebūs tādi, kā parasti liecināja jau tas, ka šodien lija lietus. No paša rīta ne, bet jo tuvāk nāca tā stunda, kad jādodas uz kapiem, jo vairāk pelēko mākoņu kārtojās virs galvas.
Tā nu aizbraucām uz kapiem. Vecmamma bija teikusi, ka vajadzēs palīdzēt tajā dievkalpojumā nest kaut kādu paklāju, jo šoreiz esot viņas kārta to visu daļēji saorganizēt. Tā nu gaidīju to bridi un kas nu būs..
Biju paņēmis līdzi arī fotoaparātu, jo tagad kaut kā bail palaist labus kadrus garām, bet nu tā kā lija lietus, tā es, to zem jakas pabāzis, neko arī nenobildēju, jo visu laiku bija jātur lietussargs.
Tad nu pienāca tas brīdis, kad nācas iet palīgā. Mācītājs jau bija iesācis dievkalpojumu un nostāstījis stāstu par slimo karali un dziednieku. Tad viņš pasauca mūs klāt. Nekad nebiju iedomājies, ka kaut reizi dzīvē vilkšu tos tā saucamos "aizkarus", ko visi mācītāja palīgi nēsā. Tā nu nācās vilkt šamo virsū, lai arī no sākuma uzvilku ačgārni, pēcāk viss izdevās. Zem jakas vēljoprojām laukā spiedās fotoaparāta objektīvs. Vecmamma, protams, bija nobrīdinājusi, ka vajag to melno paklāju uz kura bija balts krusts. nest pareizi, lai krusts nav kājām gaisā, taču no sākuma man un pārējiem 3 vīriem (no kuriem viens bija brālēns Rihards), tas ķēriens tāds ari sanāca.
Tad nu bija tā iešana apkārt kapsētai. Pie katra galdiņa, uz kura bija krusts ar Jēzuliņu, puķes vāzē un 2 sveces, mums nācas nolikt to paklāju jeb segu. Tad mācītājs tur paskaitīja pātarus, babiņu koris piedziedāja, un mēs devāmies pie nākamā, tādā veidā apejot visus 4. Pa ceļam domāju par daudzām lietām. Par to, kā atgaiņāties no odiem, kā arī par to, ka lietus lāsēm uzpilot uz svecīšu metāla jumtiņiem (ir tādas kapusveces, kuras ir tādā burciņā ar metāla jumtu) aiziet ļoti skaisti tvaiki, kas atkārtojas reizi 2-3 sekundēs. Vēl es secināju to, ka man labāk patiktu mācītāji, kuri var nodziedāt notī, jo mana nedaudz muzikālā auss tomēr nevarēja nepievērst tam uzmanību.
Dīvaini pie tam, ka nekad, cik atceros, protams, šajos kapos kapusvētku laikā lietus nav lijis.
P.S.
Šķiet, ka tā, nesakarīgi sarakstīju, bet nu whatever.
Tā nu aizbraucām uz kapiem. Vecmamma bija teikusi, ka vajadzēs palīdzēt tajā dievkalpojumā nest kaut kādu paklāju, jo šoreiz esot viņas kārta to visu daļēji saorganizēt. Tā nu gaidīju to bridi un kas nu būs..
Biju paņēmis līdzi arī fotoaparātu, jo tagad kaut kā bail palaist labus kadrus garām, bet nu tā kā lija lietus, tā es, to zem jakas pabāzis, neko arī nenobildēju, jo visu laiku bija jātur lietussargs.
Tad nu pienāca tas brīdis, kad nācas iet palīgā. Mācītājs jau bija iesācis dievkalpojumu un nostāstījis stāstu par slimo karali un dziednieku. Tad viņš pasauca mūs klāt. Nekad nebiju iedomājies, ka kaut reizi dzīvē vilkšu tos tā saucamos "aizkarus", ko visi mācītāja palīgi nēsā. Tā nu nācās vilkt šamo virsū, lai arī no sākuma uzvilku ačgārni, pēcāk viss izdevās. Zem jakas vēljoprojām laukā spiedās fotoaparāta objektīvs. Vecmamma, protams, bija nobrīdinājusi, ka vajag to melno paklāju uz kura bija balts krusts. nest pareizi, lai krusts nav kājām gaisā, taču no sākuma man un pārējiem 3 vīriem (no kuriem viens bija brālēns Rihards), tas ķēriens tāds ari sanāca.
Tad nu bija tā iešana apkārt kapsētai. Pie katra galdiņa, uz kura bija krusts ar Jēzuliņu, puķes vāzē un 2 sveces, mums nācas nolikt to paklāju jeb segu. Tad mācītājs tur paskaitīja pātarus, babiņu koris piedziedāja, un mēs devāmies pie nākamā, tādā veidā apejot visus 4. Pa ceļam domāju par daudzām lietām. Par to, kā atgaiņāties no odiem, kā arī par to, ka lietus lāsēm uzpilot uz svecīšu metāla jumtiņiem (ir tādas kapusveces, kuras ir tādā burciņā ar metāla jumtu) aiziet ļoti skaisti tvaiki, kas atkārtojas reizi 2-3 sekundēs. Vēl es secināju to, ka man labāk patiktu mācītāji, kuri var nodziedāt notī, jo mana nedaudz muzikālā auss tomēr nevarēja nepievērst tam uzmanību.
Dīvaini pie tam, ka nekad, cik atceros, protams, šajos kapos kapusvētku laikā lietus nav lijis.
P.S.
Šķiet, ka tā, nesakarīgi sarakstīju, bet nu whatever.
Comments