Piliens juuraa.

Daudzi, kas izbrauc no Latvijas, ārzemēs
dzīvo to pašu švalīgo dzīvi, strādā nedaudz
apkaunojošāku darbu un ir prom no daudziem
saviem mīļajiem.
---
Finger!
---
Un tā var redzēt, cik daudz vārguļu mums
visiem apkārt.

Man dzīvokļa biedrs šodien ir varen iedomīgs.
Ar savu uzvedību un runāšanu ļoti spilgti parāda to,
ka viņš domā, ka ir ūber, ūber kruts un es neko
nesaprotu. Pat savas idejas nesaprotu, ja kas.
Jo ļoti centīgi man skaidtoja, ka tas nav iespējams,
ko es vēlos kaut kāda muļķīga iemesla dēļ.
Nekas, aplauzās, saprata to, kā kaut kas ir pa
īstam. Jāiet ārā papīpēt un iedzert kafiju.
Lekcijas! Mjau!

Tikko aizdomājos par to, ka ir nedaudz jokaini, ka vienmēr,
kad nonāku saskarē ar būšanu lielākos cilvēku daudzumos, es
nemāku būt tāda ūbercool un draudzēties ar visiem ilgtermiņā.
Man vienmēr sanāk atrast kādus divus vai trīs cilvēkus, kas
vienmēr ir ap mani un kuriem varu teikt visu, ko es domāju.
Ar pārējiem viss risinās tā lietišķi. Jokaini.
---
šodienu pavadīju arī mēģinot sev visu laiku atgādināt, ka
dzīve ir tagad un man tieši tagad ir jādara kaut kas ar to,
lai jau nākamajā mirklī es justos ar to apmierināta. Un tā
uz priekšu. Ta lēnām sāk pielekt.
---
Reizēm, kad grūti uzsākt ko darīt, atliek vienīgi nomazgāt
traukus, izmazgāt matus vai ko tamlīdzīgu, un vairs nav
slinkums.

Šausmīgs nogurums.
Bet, lai kaut ko pabeigtu laikam esmu gatava sevi kaut pakaļā drāzt.
Pārnestā nozīmē.
Finger, finger, finger.
Šizel mai nizel nāk virsū.
Nekas, fočiks lādējās.
Gribu seksu.
Murr!

Šķiet, ka, ja kaut kas nesanāk, tas nozīmē, ka nevajag.
Bet kā gan var saprast to, ka kaut kas vienkārši ir izaicinājums?
---
Un, starp citu, Viņš ir lielisks.

Bet bāc!!!!
Dzīvot ir tik skaisti.
Tā dzīvot.
Ne jau eksistēt.
Uzlikt to, kas notiek uz vislielāko asumu.
Un dzīvot.
Būt ar Jums.
Klausīties.
Skatīties.
Jūs visi esat tik apbrīnojami!!!!!
ĻOTI!
Mīlu!
Patīk.
Vai kaut kā tā.
Jūs esat skaisti! Lieliski!
Mīļi! Un viss pārējais.
Jūs esat.
Un ar faktu vien man reizēm pietiek.

Skraidu zeķubiksēs pa virtuvi un jūtos kā triko.
Domāju pasēdēt uz palodzes un paklasikot - padzert kafiju un papīpēt.
Patīk tā sajūta, kad visu laiku gribās lēkāt.
LAlalalaalalalaalddskjgdkgj.
Jāiekurina vīraks, lai Rihards nejūt, ka pīpoju.

Ir kāda meitene, kura sakās laba puišu draudzene un sakās nekoķetējam ar viņiem visiem.
Bet to tik lieliski var redzēt viņas uzvedībā, jo ar meitenēm viņa tā nerunā. Un ir
tik ļoti smieklīgi, kad viņa īgna un klusējoša iet ar mani un vēl vienu uz hosteli, drūma
un čīkstoša par to, cik viss slikti un kā kaut kas sāp, bet, veikalā sastopot kādu no
zēniem, uzreiz atplaukst kā Berlīnē neesoša saulīte, sāpes pāriet un var smaidīt un virpināt
matu šķipsnas. Man tas šķiet tik ļoti smieklīgi.
---
No rīta es pamodos kā īsfilmā. Man negribējās ar nevienu runāt, jo bija tikai skaņas - durvis,
duša, cilvēki tālu fonā. Un man nenormāli besī hosteļos un tamlīdzīgās vietās iet dušā un uz
toleti, jo nevaru bez kautrēšanās savu rīta purkšķi palaist un izlaist fiziskus sūdus no
sevis. Un viņi arī nenāk. Es jūtos pilna ar sūdiem. Visvisādā ziņā.

Vientuļi
vienam kaut kur braukt, kur tu būsi
viens.

Man vienmēr ir tik grūti uzsākt darbošanos, bet, kad sāku, tas
kļūst tik ļoti, ļoti viegli un patīkami. Tātad, man patīk
darboties. Un es uz Liepāju braukšu rīt pašā rīta agrumā. Viņš
atkal dabūs agri celties, lai vestu mani un Invalīdu uz autobusu.
Un tiešām, tiešām!
Es vēlos, lai visu pasauli šonakt kaut uz mirkli pārņem neizmērojama
laimes sajūta! Visu, visu pasauli. Kopā.