Piliens juuraa.

Bet bāc!!!!
Dzīvot ir tik skaisti.
Tā dzīvot.
Ne jau eksistēt.
Uzlikt to, kas notiek uz vislielāko asumu.
Un dzīvot.
Būt ar Jums.
Klausīties.
Skatīties.
Jūs visi esat tik apbrīnojami!!!!!
ĻOTI!
Mīlu!
Patīk.
Vai kaut kā tā.
Jūs esat skaisti! Lieliski!
Mīļi! Un viss pārējais.
Jūs esat.
Un ar faktu vien man reizēm pietiek.

Man vienmēr ir tik grūti uzsākt darbošanos, bet, kad sāku, tas
kļūst tik ļoti, ļoti viegli un patīkami. Tātad, man patīk
darboties. Un es uz Liepāju braukšu rīt pašā rīta agrumā. Viņš
atkal dabūs agri celties, lai vestu mani un Invalīdu uz autobusu.
Un tiešām, tiešām!
Es vēlos, lai visu pasauli šonakt kaut uz mirkli pārņem neizmērojama
laimes sajūta! Visu, visu pasauli. Kopā.

Ak, šausmiņas!
Es tiešām nezinu, kas vainīgs. Visticamāk jau es pati.
Bet man ir tik liels bezspēks un nekā nedarīt gribēšana.
Tik ļoti gribās ielīst aliņā un pačučēt un paskūpstīties
ar Viņu, apzinoties, ka nekur nav jāsteidzas un neko nevar
šinī dzīvē nokavēt. Un kā vēl var nokavēt. Un kā vēl
var...
Man nogurums.
Milzumliels.
Un nevēlme ko darīt.
---
Jāpadzer kafija.

Es šodien sāku Jūs visus ienīst & uzskatīt par liekuļiem.
Tā vienkārši, jo Jūs tā uzvedaties.

Es aizvakar naktī sapņoju, ka vēlreiz taisu diplomdarbu. Atkal Apsīte mani lamāja, bet šoreiz es viņai atbildēju ļoti rupjiem vārdiem - tā, ka viņai nebija, ko teikt. Pēc tam tanī pašā sapnī es zvanīju Anetei un to stāstīju, ejot gar kaut kādu sienu, kura palika arvien lielāka un lielāka, draudot mani saspiest.
---
Es sapņoju par to, ka dzīvoju ASV un man ir mazs, balts sunītis, ar kuru gāju staigāties. Tad viņu nobrauca - no sākuma pusi purna, tad visu pārējo. Tanī pašā naktī mana māsa mācēja vadīt auto, mēs braucām mājās no veikala, veicām labo pagriezienu, un tad mūsu auto pieķērās kāds vīrietis un draudēja ar ieroci, bija diezgan spraigs moments. Es pamodos slapja (īpaši tajās vietās, kur āda saskārās ar ādu - manu un Viņa). Tad es nokļuvu kādā pasaulē, kurā visi bija zinātnieki, gudri, pārāk gudri un tamlīdzīgi, bet tajā bija palicis pavisam mazs pleķītis ar īstu dabu - lielu ūdenstilpni, salām, dzīvu dabu. Šie gudrie cilvēki gribēja nīcināt laukā arī to, bet man ar šo dabas gabaliņu (apmēram četru Arēnu Rīga izmērā) bija īpaša saikne. Es devos dzīvot pie viņiem. Tur bija valis, kurā varēja iekāpt kā automašīnā, kas līdzīgs pērtiķiem, vien ļoti staipīgi, un daudzi, daudzi citi zvēri. Beigu beigās mazā dabiņa laikam tika izglābta, bet to es īsti nezinu, jo tad jau es sāku mosties.
---
Tad vēl vienā sapnī es sapratu vai arī man kāds augstāks spēks vēstīja, ka man jāiemācās čigānu valoda. Man tā vēl aizvien šķiet. Ir spēcīga sajūta, ka tas manā dzīvē var noderēt vai pat izglābt mani.