transcendentālais objekts laika galā

ub @ 17:52: domas grab un ārā birst, emocijas dzimst un mirst
Pagājušajā vasarā pamanīju simpātisku, mazu dekoratīvo kāpostu vienā no balkona puķupodiem. Domāju, ka šis ņiprais, zaļi sārtais kāpostiņš ziemā nosals un pievienosies citiem augiem kompostā.
Ak, kā es maldījos. Dekoratīvais kāposts ne tikai kļuva par vienīgo pārziemotāju(ja neskaita krūmveidīgos,) tas pēdējo nedēļu laikā ir izstiepies trīs reizes garāks.
Kā tāda citplanētiešu antena, kura pret debesīm tiecas izveidot labāku komunikāciju ar galveno kuģi. Kāposta kuplais gals ir uzziedējis dzelteniem ziediem. Tie ir ieskauti ar sēklu žuburiem, kuri šūpojas vējā.

Šorīt basketbola kortā iepazinos ar Nīlu Makintošu. Nīls ir visai garš, ar iesirmiem, ponijā saņemtiem matiem. Viņam ir Nike botas un hipiju krāsas basketbola šorti. Viņš izskatās tā uz 40, bet viņam esot 61. Biju pamatīgi pārsteigts.
Nīls man padeva atsistās bumbas un visādus padomus. Viņš lielāko daļu savas dzīves pavadījis Sanfrancisko, strādājis tehnoloģiju nozarē. Tāds kruts džeks, cerams, ka atkal viņu satikšu.

Es šobrīd vienlaicīgi lasu kādas piecas grāmatas, kuras man kāds uzdāvinājis vai ieteicis. Kādreiz jau izlasīšu visas, bet tagad mēģinu katrai grāmatai veltīt nedalītu laiku un uzmanību. Prāts klejo iespējamību katlā, krūškurvī patīkams satraukums. Es gribētu katru labo domu aizpraktizēt līdz nākošajam līmenim, tad ķerties klāt konsekventajai, bet viņas visas grib notikt vienlaicīgi. Hmm, meditācija laikam.