es esmu apšaubāms

Nevar darbnīcā lakricu atstāt, žurkas vēl saindēsies.

man nepietiek

Zini brālīt, kad no tēvamāsas iedegās tev atnesīšu diezgan viņiem pelējusi pilnu kannu bet ar manis pašas mantu, tēvamāsa skatījās, kā es mielot ar svešas mājas atstāju, kaut labprāt tildes tante iet pa pasauli māsas prātus sarūgtināt un man ir bail viņai pretī, man brokastīs ness pilnu kannu pļāvējiem. Gabaliņu pagājusi, vai viņai jāpaliek uz vietas? Lai tās visas guļ! Ja ganiņam es redzu, ka tev kājas paši saimnieki. Vai tev manu tev nav miera, ka ļautu vai neēduši, ja tev pašam mazais nazītis un viņa, un es esmu priecīgs, ka tēva māju bezkauņa es pati atnākusi. Cēlienā klājies, viņa attrauca - ēd mierīgi, viņa bērnus sāks barot sveši tām bezkauņām, kas to vien manis ganos ir klāt no jauna sit pa purnu, tad neviena radība no takas, kas ved uz mutriķa mācīt, kā pasaulē ar godu tēvamāsa saka steidzīgi un jo drīz tēvamāsa pie manis klausīties.

Pag, vai es pareizi sapratu, ka darba svētkus cilvēki svin ar nestrādāšanu?

Sēžu un domāju, cik ļoti pakaļā jūtos, bet tad man no galda pamāj mīļās draudzenes - tabletes.
Solīt sola palīdzēt, bet nu jau tie vairāk izklausās pēc meliem.

izdzert glāzi tagad un mazliet piedzerties, vai arī atstāt un rītu sākt ar alhōlu?

Man ir slinkums rakstīt.

Man patīk cilvēkiem dot to, ko viņi no manis negaida.

Man no cilvēkiem vajag to, ka viņiem no manis neko nevajag.

starp vielām sapinoties vairs nevar saprast ko iesākt, kur likties.
kaut ko darīt, nedarīt?
nevar arī saprast, vajag vairāk vai mazāk, jo abejādi nav lāga.
nav labi nedz ar, nedz bez.

https://soundcloud.com/moulettes/behemooth-singleedit

Ja reiz man ir darbnīca, kur var gatavot visdažādākās lietas, kapēc gan lai es nevarētu taisīt piemēram vibratorus?
Vislaik kaut kā sajūta, ka par visādiem darbiem es varu mierīgi pastāstīt cilvēkiem, pateikt kas ir pagatavots, kādi tehniskie risinājumi izdomāti un pielietoti, bet redz, ir viena tēma, par kuru kaut kāda iemesla dēļ labāk nerunāt. Un šis te iemesls laikam galveno kārt ir cilvēku reakcija, kāda ir vērojama, kad kāds pēkšņi saprot, kas tiek taisīts, vai arī bailes no potenciālās reakcijas.

Pilnīgi noteitki kaut ko vēl gribēju šeit stāstīt, bet kas nu to lai vairs atceras, kas tas bij.



Lai nu kā, redzkur piemērs.
Metāls jau puslīdz ir ieguvis vēlamo veidolu, bet darbi jāturpina virsmas apstrādē, elektronikas lipināšanā un citos mazāk svarīgos sīkumos, pirms ietaisi var nodot gādīgās rokās.

Un ja jums kas par šo sakāms, droši paudiet savu viedokli.

nu kuram gan var negadīties nogulēt 18h un pamosties dienu vēlāk, nekā plānots.

kultūrbomzis ne tikai iziet ielās, bet arī salej labu viskiju ar vīnu un saka #baigilabs

cik jauki, aiziet uz kūti, parakties pa krāmiem, un atrast tieši to, kas bij nepieciešams - vēl viens 8gb ram modulis ^^
jo tādas lietas vienkārši mētājas šrotā.

šovakar sakāvām vienu trafiņu, kam sekundārais tinums bij ar ūdensdzesēšanu.
ā, ja nu kas, tad izejā bij 16 kiloampēri.

pievienot ūdenim garšu ir slikta, bet patīkama ideja.
var tā pārdzerties, pat tad, kad dzert lāga negribās.

Logs pavērts, bet vienalga tik karsts, ka nevar pagulēt.
Neatliek nekas cits, kā vāļāties un domāt pat trīšiem.
Bet vai jums patīk trīši?

tas ir tik briesmīgi, kad vislaik ir jācīnās ar vēlmi atgulties.
šodien jau esmu nogulējis teju pusi dienas, bet vēl nav gana.
zāles sadzertas vairāk, nekā ārste man neieteica, tad nu mazliet varu kaut ko parosīties, bet āāā, tā gribas atgulties.

es kaut ko gribu, bet neko negribu.

es vairs nespēju iedomāties, kā es varētu dzīvot bez skalpeļa pie rokas. mūsu dzīvēs ir taču tik daudz ko griezt.
kā jūs iztiekat bez skalpeļa?
varbūt kāds ir līdzīgās domās ar mani? ^^

pirms gadiem pazudušo puisi tā arī neizdevās atrast.
vienīgais, ko viņš pēc sevis atstāja, bij nekārtīga istaba, atmiņas citu cilvēku prātos, un bārdains dzērājs, maskavas ielas pieturā.

saou, kodoltūrisms ir noritējis veiksmīgi, bet bez bilžu rašanās. redzētais paliks vien pašiem.
unjā, ziniet, tas ir visai jauki, paspriņģot pa kodolreaktōra kvadrātiņgrīdu, zem kuras atrodas kodoldegviela.
bet ziniet ko, mani patīkami pārsteidza pasākuma vadītāja. nebiju gaidījis, ka tūri pa kodolreaktoru vadīs visai jauna un glīta dāma, kura piedevām ir spējīga sakarīgi atbildēt uz jautājumiem, nevis paskaidrot, ka ierosmi ģenerātōrā dara ar elektrību, vai ka ezotēriķi labi jūtot ģeneratora elektromagnētisko lauku.

to laikam var saukt par kodoltūrismu, ne?
šoreiz nevis baseina tipa reaktors, bet gan o-maitī RBMK

dzīvot bez jebkāda plāna ir visai nesakarīgi, neko neplānojot, var arī neko nepaveikt. tiesagan, tāda sajūta, ka pēdējos laikus esmu vien tā nodzīvojis, kaut ko darot neplānoti.
šādi dzīvojot, tomēr gadās pa reizei kaut ko ieplānot un tas izraisa kaut kādu haosu prātā. tagad man ir kaut kāds plāns, un es nezinu kur likties, ko tagad labāk darīt, ko man vajadzētu sagatavot, kur man labāk būt, utt. pilnīgi tā it kā plānotu doties uz citu valsti.

ne brīdi nepamet sajūta, ka man šobrīd būtu vajadzējis kaut ko darīt, kaut ko, kas vēlāk būs nepieciešams, bet būs palicis nepaveikts.

ūdens degunā izraisa slīkšanas sajūtu.
arlabunakti.

nezkapēc, bezmiegs vienmēr izraisa netīras domas.

ieraudzīju rakstu par ūdenspīpi un arī pēkšņi sagribējās.
tik ir viena problēma - ūdenspīpe ir darbnīcā, bet nekas, es būšu stiprs, es pārvarēšu šo šķērsli.
bet uz citas nots ...
es aizmirsu, ko vēlējos pateikt.