traumzug | sapņu vilciens -

Labvakar!
Uzvilku dzeltenu kreklu. Īstu kreklu, ar garajām piedurknēm un daudzām pogām, bet ne par daudzām.
Kā gan tas būtu, ja es te, šai pus ekrāna sēdētu vienās apakšbiksēs. Tumši zilās, ne platās, drīzāk jau apspīlētās.
La-la-la! Lāā!
Tagad vismaz esmu tumši zilās apakšbiksēs un dzeltenā kreklā.
Rakstot šos dziļos teikumu, aizmirsu par ko tad īsti es te tā sapucējos un gribēju rakstīt.
Ā, nuja, par to, ka man i nospiest sirds, pa to, ka brīžam neatceros, kāpēc esmu atvēris skapi, vai iegājis virtuvē. Jāņos pat sapratu savu omammu, kurai ir 86 gadi un ir piemeklējušas līdzīgas problēmas.
Un vēl viskauko gribējās rakstīt.
Bet... šitas viss i muļķības, nieki. Nospiest sirds ir muļķībs... Klik un... es neizslēdzu problēmas, klik - es tikai mēģinu no tām izbēgt, kurbulēt motocikletu, lai tas beidzot sāktu rūkt.
Sūdralalā, nezinu, ko darīt!